Jo sevišķi, par šo rakstu.

http://woman.delfi.lv/blogs/iluta_lace/article.php?id=25639913

„..vaino ne jau vīrieti, kas pērk sievieti seksuālajai izmantošanai, pazemošanai un savu kompleksu apmierināšanai, bet gan pašas sievietes, kas tiek izmantotas un pēc būtības ir upuri. Izvarošana pat ārpus prostitūcijas ietvariem netiek uztverta kā nopietns noziegums.”

Man nav gadījies sastapt klientus, kas mēģina uz mana rēķina apmierināt savus kompleksus, pazemot vai izmantot. No tādiem es dodos prom, vai pašus izmetu. Tas parasti ir savstarpēji izdevīgs darījums, par detaļām mēs vienojamies iepriekš – ko vēlas klients, ko no tā esmu ar mieru sniegt es. Izvarošana prostitūcijas ietvaros, kas tas par zvēru? Ja es esmu piekritusi sniegt šādu pakalpojumu un saņēmusi par to naudu, tā nav izvarošana, tas ir darījums. Es netieku izmantota un es neesmu upuris.

Man ir bijuši gadījumi, kad man pakaļ brauc apsardze, jo notiek kas neparedzēts. Bet tik pat labi tas būtu varējis notikt pirmajā randiņā, un tad nekāda apsardze man pakaļ nebrauktu, un naudu es par to nesaņemtu. Tad būtu attieksme: pati vainīga, pati muļķe, ko ar tādu satikies. No klientiem, lielos vilcienos lūkojoties, attieksme parasti ir labāka, nekā ir bijusi lielā daļā pirmo (un pēdējo) randiņu laikā, par kuriem man neviens neko nemaksāja. Klienti pieņem, ja es saku, ka kaut ko nedarīšu, pieņem, ka ir pagājis apmaksātais laiks un prom dodos es pati, vai palūdzu iet prom viņus. Bezmaksas randiņos tā ir problēma. Izvarošana ir tad, kad tas notiek pret vienas iesaistītās puses gribu, bez piekrišanas. Tas, protams, neizslēdz to, ka izvarot prostitūtu ir iespējams, pat ja dažkārt izskan pretējs viedoklis, lielākoties no policijas puses. Ja nesamaksā, ja dara to, kas nav bijis sarunāts, ja vēl viss kaut kas notiek, jā, tā ir izvarošana. Bet tieši tik pat iespējams tas ir pirmajā randiņā, kur par naudu un notiekošo nav bijis iepriekšējas vienošanās, un sievietes reti kad vērsīsies policijā par to, ka aizgājušas ar kādu satikties, tad aizgājušas „skatīties filmu” un no viņas pieprasīja seksu un viņas nespēja atteikt, jo cerēja, ka tas būs sākums kam jaunam un skaistam, tāpēc sakostiem zobiem pacieta visu, ko bija jāpacieš. Vai tad ne tā?

Viņa raksta: „Savukārt, vīrieši, kas pērk sievietes, parasti grib izjust varu, kontroli, un seksu uztver kā pakļaušanas instrumentu.”

Es atļaušos apgalvot, ka tādus vīriešus lielākoties esmu sastapusi nevis klientu starpā, bet “vienkāršajos randiņos”.

Vispār, man tā šķiet matu skaldīšana. Tik pat labi var apgalvot, ka veikalu nemaz nevar apzagt, jo veikalā preces ir izliktas pārdošanai, veikala mērķis ir tikt vaļā no tur esošajām precēm, nu un tad, ja kāds nesamaksā?

Veikali ir ļaunums, visus pircējus jāsoda, visi pārdevēji pēc būtības ir upuri, jo no viņiem vēlas ko tādu, ko pēcāk izmantot, ko tādu, kas pircējam varētu palīdzēt izjust varu, kontroli, varbūt pat kāda iegādātā prece būs manipulācijas ierocis!

„…To parāda arī nesenais gadījums, kad tiesa piesprieda prostitūtai 7 gadu cietumsodu par neķītra paklīdeņa, izvirtuļa nogalināšanu. Nē, neviens jau neapgalvo, ka šī sieviete bija svētā.”

Es esmu svētā Es zinu, ka ja kas tāds gadīsies man, tad tas būs tikai pašaizsardzības nolūkos. Un tas tik pat labi var gadīties arī ejot mājās no veikala, kad es nestrādāju.

“Prostitūcijā sievietei tiek grauts personības veselums. Ir daudz šādu dalīto personību:  aprūpējot bērnu, sieviete ir Anna, bet, izejot uz ielas, kļūst par Žannu.”

Vai tad tiešām tā ir tikai prostitūcijā? Paceļ roku tagad tas, kurš nezina nevienu sievieti, kas mājās rūpējas par bērnu, ir pelēka pele, bet tad reizi nedēļā sadumpojas, saģērbjas, sakopjas un lūk, jūsu priekšā ir pavisam cits cilvēks! Ģimenē sievietei tiek grauts personības veselums, aizliegsim ģimenes, aizliegsim bērnus! Darbā, birojā, sieviete ir mazs motoriņš, kas kaut ko vada, kaut ko dara, varbūt nelaipni izturas pret kolēģiem, bet pārnāk mājās un pārvēršas par visjaukāko būtni pasaulē. Aizliegsim darbu! Darbs grauj personības veselumu!

“Tāpēc Saeimai nekavējoties jāpieņem norma, lai varētu sodīt seksuālo pakalpojumu pircējus un sniegtu atbalstu sievietēm, kas tiek izmantotas prostitūcijā.”

Mani neviens neizmanto prostitūcijā. Tā ir manis pašas brīva izvēle. Tas ir mans DARBS. Es sniedzu pakalpojumu, kas kādam ir nepieciešams, man par to maksā. Es ceru, ka tādējādi arī tiek samazināts strīdu un kautiņu skaits mājās, kā arī izvarošanu skaits uz ielām (ja nu ļoti vajag atrast kādu sabiedriski derīgu iemeslu mana darba veikšanai), lai gan par to man nav pārliecības.

Tad vēl viens izcils citāts: „Protams, ja Latvijas sievietēm šeit uz vietas būtu iespēja dzīvot saskaņā ar sevi, attīstīt savus talantus, likt lietā savus spēkus un zināšanas, viņas, visticamāk, neļautos šādām manipulācijām.”

Manipulācijām. Esmu pārliecināta, ka lielākā daļa sieviešu (un ne tikai sieviešu), ja viņām būtu tāda iespēja, vai nu nestrādātu vispār, var darītu tikai to, kas sagādā prieku. Es neticu, ka darbs zivju fabrikā, darbs makdonaldā un tamlīdzīgi ir īstais ceļš uz savu talantu attīstīšanu. Arī kafijas vārīšana birojā diez vai.

“Latvijas sievietes diemžēl ir viegli ievainojamas un ātri nonāk atkarībā no ārējās vides.” LOL.

Gan jau, ka šīs Ilutas Lāces mērķi ir labi un idejas cēlas, bet nevajag jau visu bāzt vienā katlā un cerēt, ka, ja vāra vistas aknas kopā ar cukuru, beigās sanāks gaiši zila piparkūku mīkla.

Es jau ilgi mēģinu atrast kādu vispārēji saprotamu argumentu tam, ka tas ir īsts darbs. Normāls darbs. DARBS.
Kā tas nākas, ka sētniecēm garāmgājēji neprasa – kad tu atradīsi normālu darbu, cik ilgi tu vēl tā strādāsi?
Vai tām, kas strādā fabrikā, kurā taisa Rīgas šprotes – vai tās fabrikas darbiniecēm, ik vakaru, mājās pārnākot, vaicā – un kad tu sāksi strādāt īstu darbu, šādi taču tu visu mūžu nedzīvosi?
Vai sanitārēm slimnīcā – vai viņām katru dienu darbā pajautā, kāpēc viņas ir izvēlējušās tādu dīvainu nodarbi, vai tad tiešām tas viņām patīk, vai tad nu nemaz negribas tādu darbu, kur var justies kā cilvēks?
Kāpēc jebkas cits ir „īsts” un „ normāls” darbs?