EskortaMeitene » pagātne

#80 vecas attiecības un piecu latu minets

em — Wed, 02 Sep 2009 11:40:06 +0000

Man kādreiz bija liela mīlestība. Viņš strādāja garas, ilgas stundas, strādāja arī brīvdienās. Un viņam bija aizraušanās, pa ceļam uz darbu vai pa ceļam uz mājām piestāt Čaka ielā un paņemt sev vienu minetiņu. Vai vienu ātru seksu mašīnā. Es nesapratu, kāpēc viņš man to stāstīja. Es nesapratu arī, kas ir tas, ko es viņam nevaru dot. Nesapratu arī, kāpēc viņam nepieciešamas lētā gala meitenes, kāpēc tieši lēts sekss mašīnā, jo viņš varēja atļauties arī ko labāku. Es nesapratu arī, kāpēc viņš, kurš neko nezināja, ka mana pagātne ir bijusi līdzīga viņa lētā gala meitenēm, reiz kala plānus, kā arī es ar to varētu pelnīt naudu Rīgā, kā man vajadzētu atsevišķu dzīvokli, kāpēc viņš man stāstīja detaļās, kas ar ko bijis, un ko varētu darīt es. Es toreiz ļoti apvainojos. Nevis par to, ka ir bijušas Čaka ielas meitenes. Es pie sevis nodomāju, ka meitenēm tika nauda, viņš kā klients droši vien ir viegls klients un visas savas dīvainības atstrādāja mājās ar mani, un biju pat priecīga, ka tās ir vienas reizes meitenes, nevis otras attiecības. Man bija bail, ka viņš no manis varētu aiziet, tāpēc neko par to neteicu. Apvainojos es par to, ka viņš to, ko stāstīja, kā es arī tā strādāt varētu, pasniedza kā kaut ko pašsaprotamu. Jā, es tobrīd meklēju jaunu darbu, un viņš neko nezināja, cik daudz es jau tad zināju par šo darbu. Man joprojām liekas absurdi ko tādu piedāvāt draudzenei īsi pēc tā, kad izteikts piedāvājums dzīvot kopā.
Šā jautājuma sakarā man ir nedaudz žēl, ka mēs jau vairākus gadus uz ielas pat nesveicināmies, kad nejauši paejam viens otram garām, citādāk es viņam vēlētos pajautāt gan to, kas bija tas, ko viņam nevarēju dot es, bet varēja dot 5 latu minets mašīnā, gan to, kāpēc viņš vēlējās, lai es tā strādāju. Un pie viena arī pajautāt, kāpēc vajadzēja 5 latu minetus, ja blakus bija kāda, kam viņš novēlēja tādu pašu karjeru. Pie viena es labprāt pajautātu, kāpēc viņš man to vispār stāstīja.

#27 Sintija un Latvija

em — Sat, 25 Jul 2009 17:30:10 +0000

Pirms pusotra gada. Es sākumā braucu pie klientiem kopā ar Sintiju. Mēs kopā aizgājām uz Rīgā esošo vienīgo pieklājīgo eskorta aģentūru, kuras mērķauditorija bija nevis latvieši, bet ārzemnieki. Viņi no klientiem prasīja 120€ par stundu, mums deva pusi, un vēl uz pusēm tika dalīta taksometra nauda abos virzienos. Man viņi nepatika, es nepatiku viņiem. Es biju pārāk veca, pārāk lecīga, pārāk gudra, pārāk daudz domāju un pārāk daudz teicu, ko domāju, tāpēc viņi mani pie klientiem sūtīja reti, un teica klientiem par mani dīvainas lietas. Viņi izlikās par smalkiem pārgudreļiem ar varenām idejām, kuras nekad neīstenos, tikai sapņos. Sintija vienkārši drīz no viņiem aizgāja. Naudas pie viņiem bija maz, noteikumi man šķita dīvaini. Tagad, kad esmu bijusi tik daudzās citādās aģentūrās, man viņu noteikumi šķiet pavisam smieklīgi. Tad es aizbraucu pirmo reizi, uz divām nedēļām. Tad otrreiz. Tad atkal uz citurieni. Un vēl. Un tā es turpinu. Sintija ir Latvijā. Viņa klientus sev meklē pati, internetā. Visādus ārvalstniekus, pie kuriem brauc. Ar daudziem viņai ir vienošanās, kā abi pirms brauciena taisīs analīzes un viņiem sekss būs bez prezervatīva. Viņa nebaidās. Nebaidās arī braukt un nezināt, uz kurieni aizbrauks, pie kā īsti, kā un vai tiks atpakaļ. Es ar viņu neesmu vairākus mēnešus sarunājusies, tikušās neesam gandrīz pusgadu. Bet es zinu, ka viņai viss ir kārtībā.

#26 Kā es kļuvu par eskorta meiteni!

em — Fri, 24 Jul 2009 10:16:16 +0000

Es neesmu vienmēr bijusi tikai prostitūta. Sākās viss pirms kādiem 14 gadiem.
Pirmais bija izmisuma solis. Bez dzīvesvietas, bez naudas, viena, neēdusi un kājām pārvietojos, jo nepietika naudas sabiedriskajam transportam. Un tad vīrietis, kurš man riebās, piedāvāja man naudu, un aizvest mani uz veikalu, un palīdzēt. Es pēc ilgām pārdomām un ar riebumu, ar asarām acīs piekritu. Viņš bija pirmais. Tad bija citi līdzīgi. Es biju lēta, bet paēdusi. Tad es kļuvu nedaudz dārgāka, bet vienalga biju no lētā gala. Es tolaik nezināju, ka tik jaunu, kāda es biju tad, varētu pārdot par lielu, lielu naudu. Es daudz ko nezināju, man nebija neviena, kam paprasīt padomu, un arī internets nebija katrās mājās, to izmantoja pārsvarā programmētāji, lai savā starpā MIRCotos. Atceries tādu laiku? Es atceros. Savs dators mājās bija neaizsedzams sapnis man. Tāpat kā savas mājas, starp citu. Laiks gāja, situācija nedaudz mainījās. Uzradās un pazuda suteners, es atradu normālu darbu. Es strādāju valsts iestādē, es aizmirsu par to, ko darīju, kad nebija citas iespējas. Es domāju, ka nekad pie tā vairs neatgriezīšos. Nekad. Ne par ko. Es strādāju jau citā valsts iestādē. Tad es strādāju ar bērniem. Tad es strādāju privātā uzņēmumā. Tad es nestrādāju nemaz. Tad es rakstīju. Tad es strādāju tikai līgumdarbus. Tad es biju maza uzņēmuma mazvadītāja. Tad es vairs nestrādāju atkal. Tad es cerēju, ka varēšu strādāt kā agrāk, tikai ar līgumdarbiem. Bet nesanāca. Es Rīgā iepazinos ar meiteni vārdā Sintija, dažus gadus jaunāku par mani. Joka pēc pajautāju – kur lai tiek pie naudas? Viņa viltīgi pasmaidīja un vaicāja, vai es vēlētos uz dažām dienām aizbraukt uz Nīderlandi un saņemt par to 500 €. Tas bija pirms pusotra gada. Es aizbraucu. Atbraucu. Bija viegli, daudz vieglāk, nekā toreiz, pirms 14 gadiem. Sintija vaicāja, varbūt es vēlos ar viņu kopā braukt pie klientiem un tad būt trijatā. Es piekritu. Un tā viss sākās otrreiz. Bet par to nākamreiz.