EskortaMeitene » klienti

#111 Blow jobs 2

em — Wed, 14 Oct 2009 12:14:25 +0000

Man ir vienmēr bijusi dīvaina attieksme pret klientiem, kas vēlas tikai orālo seksu. Samaksa par to parasti ir tāda pati, kā par parastu kopā pavadītu stundu, bet pats process neaizņem vairāk par desmit minūtēm. Mani vienmēr ir mulsinājis, ja klients vēlas, lai es izģērbjos pilnībā, jo pēc mana kailuma nav nepieciešamības. Pie tam pats klients lielākoties paliek apģērbies, tikai ar pusmastā nolaistām biksēm. Mulsinoši ir arī tad, ja tas ir outcall. Tad es ienāku, pasmaidu, pasaku, ka prieks iepazīties, un tad jāķeras pie lietas. Ar parastu seksu izpaliek šī mulsuma daļa, jo ir gana laika, lai es pagūtu notēlot, ka mani interesē tas, ko es daru. Toties ar tādiem ātrajiem izbraukuma minetiem tas nav iespējams. Neviens līdz šim gan vēl nav sūdzējies, ka es pavaidu, pastenu, cenšos paskatīties klientam acīs, un beigās smaidu. Esmu mazliet notēlojusi. Nav jau bijis iemesla tēlot orgasmu, es tāpēc notēloju tikai apmierinājumu ar paveikto.

#110 Jack the Ripper

em — Tue, 13 Oct 2009 11:11:48 +0000

Atgriežoties pie stāsta par to, ka ne vienmēr viss ir tā, kā šķiet, ka būs, es šodien izlasīju par to, kas pirms gada notika mazā ASV daļā. Prostitūtas vienmēr ir bijis viegls un kārots mērķis slepkavām. Es saprotu, kāpēc viegls, bet es nesaprotu, kāpēc kārots. Pieņemsim, ka mūsdienās šādas slepkavības tiek izmeklētas tieši tāpat, kā jebkuras citas. Bet senāk taču tā nebija. Kaut vai Londonas Jack the Ripper. Kad es biju Londonā kopā ar klientu, mēs ar viņu devāmies uz Jack the Ripper Tour. No šis vēstures daļas ir uztaisīts gandrīz frīkšovs. Pašiem slepkavību faktiem uzmanība gandrīz netika pievērsta, bet mūs vadāja pa tām Londonas daļām, kur sievietes strādāja uz ielām, rādīja mājas, kurās viņas pieņēma klientus, un beigās it kā nejauši piemetināja, ka, jā, te viņas arī ņēma nelabu galu.
Manis minētais gadījums ar Emergency Number nav vienīgais. Domāju, katrai ir tādu stāstu pieredze. Man līdz šim ir veicies. Daudzām citām līdz šim ir veicies. Ļoti daudzām citām ir ļoti, ļoti nepaveicies.

http://wbztv.com/local/worcester/Worcester.Prostitute.Killings.2.713986.html

#109 Barons

em — Mon, 12 Oct 2009 11:45:35 +0000

Manu blogu lasa un aktīvi komentē vīrietis, kurš sauc sevi par Baronu.
Viņam arī ir savs blogs. Zemāk iekopēšu viņa bloga adresi.
Man ir interesanti viņa rakstīto lasīt. Es rakstu par to, kā ir strādāt eskortā un saņemt naudu par seksu. Viņš raksta par to, kā ir apmeklēt eskortā strādājošās un maksāt par seksu.
Šķiet, viņš ir labs klients. Es ar viņu tikties gan neplānoju, lai gan viņš to man ir piedāvājis Ne tāpēc, ka man bail no atspoguļojuma viņa blogā, bet tāpēc, ka es šobrīd nestrādāju. Tāpat arī es nevēlētos nemaz ar viņu tikties kā ar klientu, bet, iespējams, ka iedzert tasi kafijas būtu interesanti. Iespējams, ka nebūtu. Iespējams, ka būtu. Es šo iespējamību negrasos pārbaudīt. Bet viņa blogs ir interesants!

http://www.baron.lv/blog/

#108 zviedri un vācieši

em — Fri, 09 Oct 2009 11:15:53 +0000

Vakar mēs ar draudzeni runājāmies par to, kādi ir dažādu nāciju pārstāvji un par to, kādi ir stereotipi par dažādām nācijām, kā arī par to, cik daudz no tā ir patiesība.
Mūsu sarunas galvenais secinājums bija, ka vācieši un zviedri ir visperversākie. Bet zviedrus no viņu perversajām idejām ir visvieglāk atrunāt, dažkārt pietiek pat ne atrunāt, bet uzsākt darīt ko citu, un viņi savas idejas aizmirst. Savukārt vācieši ir kā ieciklējušies un visu laiku turpina runāt par to, kas viņus nomāc. Mans viedoklis bija, ka vācieši ir pārāk daudz skatījušies filmas un internetu, sasmēlušies pārāk daudz ideju, un ieņēmuši galvā viedokli, ka ja vien paši visu redzēto nerealizēs, tad ne vien nekad nekļūs par īstiem vīriešiem, bet arī turpmākai dzīvei vairs nebūs itin nekādas jēgas.

#107 Emergency Number

em — Thu, 08 Oct 2009 11:26:54 +0000

Ne vienmēr viss ir skaisti un lieliski. Ne visi klienti ir jauki. Ne visi klienti ir elementāri pieklājīgi. Ne visi klienti ir klienti. Ne vienmēr klients izrādās klients, dažkārt klients ir daudzi klienti. Dažkārt notiek negaidītais, neplānotais, neparedzētais. Tāpēc es izvēlos strādāt ar aģentūrām, vai vismaz kāda paspārnē, pie kā vērsties pēc palīdzības. Pagājušajā vasarā strādāju vietā, kur darbs bija tikai ar izbraukumiem pie klienta. Biju jau aizgājusi gulēt, kad man zvanīja aģentūras telefonoperatore, ka esot izsaukums, ka gribot tieši mani. Es ātri saģērbos, lejā jau gaidīja taksometrs. Es aizbraucu, izkāpu no taksometra, devos uz man atsūtīto adresi. Izrādījās, ka tajā mājā minētā dzīvokļa numura nemaz nebija. Zvanīju telefonoperatorei, viņa sazvanīja klientu, kurš atnāca man pretī un aizveda uz citu dzīvokli. Es pa telefonu smējos, teicu telefonoperatorei, ka viņš laikam nezina, kurā dzīvoklī dzīvo, jo es eju nevis uz 15. dzīvokli, bet uz 11. Tad sākās, klients palūdza, lai es pārstāju sarunāties. Iegājām iekšā, aiz manis tika aizslēgtas durvis, un izrādījās, ka dzīvoklī viņu ir DAUDZ. Es smaidīju un teicu, ka nesanāks gan ar visiem pēc kārtas vienas stundas ietvaros, vienas maksas ietvaros, ka tas nav tā, kā bija norunāts. Es smaidīju un teicu, ka izskatās, man nāksies doties prom. Atslēga no durvīm pazuda. Mana soma pazuda. Man šortu kabatā bija otrs telefons, mans privātais. No tā es paguvu aizsūtīt tukšu īsziņu uz numuru, kurš man tika iedots kā Emergency Number. Man netika paskaidrots, kam tas pieder, tikai teikts, ka tad, ja ir pavisam slikti, lai sūtu kaut vai tukšu īsziņu. Pēc dažām minūtēm es uzzināju, kas ir Emergency Number. Dzīvoklim bija izgāztas durvis, draudīga paskata krievu vīrieši mani izveda laukā un iesēdināja mašīnā. Pēc dažām minūtēm viņi atgriezās ar manu somu un krietnu naudas žūksni. Piedzīvojuma rezultātā es dabūju savu naudas daļu, paliku bez apakšveļas un ieguvu daudz, daudz zilumu.
Kad man vaicā, kāpēc es strādāju ar aģentūrām, nevis individuāli, es vēlos izstāstīt šo stāstu.
Stāsta otra puse ir citādāka, es nākamo dienu nedabūju brīvu. Aģentūrā man teica, man nekas neesot noticis, viss esot kārtībā, lai es turpinu strādāt un zilumus piesedzu kā nebūt.

#81 skumjas domas

em — Thu, 03 Sep 2009 11:40:24 +0000

Aizvien biežāk pieķeru sevi domājam par darbu ar rūgtumu. Galvenokārt dēļ sajūtas, ka naudas ir par maz. Dēļ tā, ka es daru kaut ko, kas īstenībā ir bīstami, un saņemu par to šķietami daudz, bet galarezultātā nemaz ne pārāk daudz. Noteikti ne gana daudz, lai atmaksātos HIV uz visu mūžu dēļ saplīsuša prezervatīva. Noteikti ne gana daudz, lai vairākas reizes gadā dzertu antibiotikas un citas zāles, lai izārstētu dažādas slimības, kas ir piemetušās, lai arī cik es būtu uzmanīga. Man pagaidām veicas, pagaidām visas viņas ir bijušas viegli izārstējamas. Es dzeru kontracepcijas tabletes, lai klāt antibiotiku dzeršanai un regulārām domām, vai tik atkal nav kāda slimība, nebūtu regulāri aborti un regulāra grūtniecības testu pirkšana. Es varu uzmanīties, cik vēlos, bet negadījumi notiek neatkarīgi no manis. Prezervatīvi plīst. Prezervatīviem mēdz viss tecēt garām. Gadās klienti, kas mēģina prezervatīvus pa kluso novilkt. Gadās klienti, kas vispirms aiztiek sevi, un tad ar tām pašām rokām aiztiek mani. Patiesībā tādi, kā pēdējais, ir vairumā.
Tā notiek, kad ir maz darba, tad parādās laiks dažādām domām.
Cilvēki ir apsēsti ar seksu, visa pasaule ir apsēsta ar seksu. Sex sells. It viss tiek pārdots ar seksu, un es ar savu darbu, tiešu seksa pārdošanu, esmu viens no pamatelementiem.

#78 Mauku atriebība

em — Mon, 31 Aug 2009 12:27:08 +0000

Ieskrēja pie manis mājas saimniece, priecīga un sajūsmināta. Atbildējusi uz man paredzētu zvanu, kamēr es biju dušā.
Zvanītājs esot patstāvīgais klients, kurš ar mani nekad nav bijis, bet ar visām citām gan. Viņa mani pārdevusi uz 45 minūtēm. Par 60€. Tātad, par 30€, jo es saņemu tikai pusi. 45 minūtes darba par 30€. Es atteicos, bet man atteikties neļāva, motivācijai minot, ka tas esot daudz, jo citas ar viņu to pašu laiku ejot par 40€. Es esot īpaša, es esot modele, krieviete, ārzemniece, citādāka, atšķirīga, tāpēc izdevies mani par tik lielu naudu pārdot. Lai es ātri taisoties un ejot viņu sagaidīt. Laikam jau man īsti nebija izvēles. Mans sākotnējais plāns bija viņu aizbiedēt. Es tīšām noberzēju no acīm kosmētiku, noņēmu lūpu krāsu. Sagaidīju īgnu seju, nesmaidīju. Cerēju, ka es viņam nepatikšu un viņš aizies. Rezultāts bija pretējs gaidītajam, es viņam patiku. Aizvedu uz istabu, paņēmu naudu, 10 minūtes padarbojos, un pateicu, ka aiziešu uz dušu. Atlikušo pusstundu pavadīju dušā, viena pati. Tad atnācu un pateicu, ka laiks pagājis. Vai nu lai maksā kā parasti par stundu, un varam turpināt, vai jāiet viņam prom. Aizgāja lamādamies.
Es neesmu tik lēta. Es tā nespēlējos.
Pēc vairāku dienu bezdarbības pirmais darbs, un esmu nopelnījusi veselus 30€! Nožēlojami. Bet patīkami, ka es viņus lielākoties nopelnīju stāvot dušā. Vienatnē. Somiņu ar prezervatīviem paņēmu sev līdzi uz dušu, ja nu arī šim sagribētos viņus sadurstīt. Tāpat arī savu veļu paņēmu līdzi, lai nejauši neuzvelk, kā ir dažkārt gadījies ar citiem, kuri ir vēlējušies pielaikot manas biksītes.

#76 Bezdarbība

em — Sat, 29 Aug 2009 10:19:32 +0000

Trešo dienu vispār bez darba. Bez neviena darba. Telefoni klusē, klientu nav. Kad telefons iezvanās, tad tas ir kas dīvains: jautā, kas, kā, ko, par cik, pasaka, ka būs pēc pusstundas, pēc stundas vai trijām, bet nekad neatnāk. Tad vēl ir tādi, kas zvana un prasa, cik kas maksā, un kad pasaka mazāko cenu, tad atvieno zvanu, neko nepaskaidrojot.
Skatos filmas, visas pēc kārtas. Lasu žurnālus, visus pēc kārtas. Nav sevišķi aizraujoši. No mājas tālu prom doties arī negribas, jo visu laiku ir cerība, ka tomēr kāds atnāks, bet neviens nenāk.
Pirmīt zvanīja viens uz manu numuru, kad uzzināja, ka tā esmu es, ar kuru viņš jau ir bijis, viņš sāka smieties un atvienoja zvanu, es neko nesapratu. Iespējams, ka man laiks mainīt karjeru un kļūt par komiķi vai klaunu.

#75 Metropole? Metropole! Nauda? Kāda nauda?

em — Fri, 28 Aug 2009 11:29:27 +0000

Gandrīz pirms pusotra gada Rīgā man bija klients. Amerikānis. Pasniedzējs no Prinstonas. Džims. Viņš bija mans pirmais darbs Rīgā pēc daudzo gadu pārtraukuma, no tās aizdomīgās Rīgas aģentūras, uz kuru aizgājām mēs kopā ar Sintiju, kuras īpašnieki izlikās, ka ir ļoti augstas klases un smalki, bet īstenībā tāda skumja bedre vien tur bija. Tā nu es satikos ar Džimu. Mēs četras stundas staigājām pa Vecrīgu, ēdām vakariņas, runājāmies, mazu brīdi pabijām arī viņa viesnīcas numuriņā. Man bija interesanti ar viņu sarunāties. Mani interesēja grāmata, kuru viņš lasīja, viņš man viņu atdeva. Mēs runājām par fiziku un matemātiku, es ieminējos, ka mani laikam visvairāk fascinē John Nash, vai tikai viņš arī nebija no Prinstonas, traks, bet tāds ģēnijs. Džims stāstīja, ka esot gan, un ka ik pa laikam esot viņu savā universitātē redzējis. Aicināja mani ciemos, solīja parādīt visas Nashvietas. Es no viņa saņēmu naudu, diezgan patīkami pavadīju četras stundas, man bija interesanti, es viņam atstāju savu e-pastu, bet viņš man savu vizītkarti. Jau pēc nedēļas man no viņa bija vēstule par to, cik es esot neparasta, kā viņš vēloties ar mani pavadīt vēl kopā laiku. Vēl pēc brīža bija aicinājums braukt ar viņu kopā uz Jamaiku atpūsties, bet pirms tam mēs varētu rudenī satikties kādā no lielajām pilsētām uz nedēļas nogali, lai es izvēlos pilsētu. Romu, Londonu, Milānu, Parīzi, vēl kaut kādas viņš piedāvāja. Es pateicu, ka esmu prom no aizdomīgās aģentūras, un ka satikšos labprāt, ka tas nav jākārto caur aģentūru, un par to es vēlēšos, lai viņš aizved mani uz konkrētu veikalu un iegādājas vienu konkrētu lietu, kuru es jau ilgi vēlējos, bet nevarēju pati atļauties, nemaz ne tik ļoti dārgu salīdzinot ar cenu, kāda būtu jāmaksā par nedēļas nogali ar mani. Viņš man nopirka biļeti, atpakaļceļam arī cargo shippping nopērkamajai lietai apmaksāja jau laicīgi. Ar biļetēm bija joks, viņš sākumā vēlējās, lai biļetes pērku es pati, naudu viņš man atdošot, bet beigās tomēr nopirka. Viss šķita esam kārtībā.
Ierados metropolē ceturtdienas pēcpusdienā. Džims bija miegains un jau gaidīja mani viesnīcā. Es teicu, ka gribu paēst, viņam ēst negribējās. Es paprasīju naudu, lai izietu vakariņās viena. Pa to laiku Džims izdomāja, ka jāiet uz kino. Gājām uz kino skatīties jauno Džeimsu Bondu. Man Bonda filmas ļoti nepatīk. Atgriezāmies viesnīcā, es ņēmu telefona grāmatu, lai meklētu, kur ir tas veikals, kur mēs rīt dosimies pēc man noskatītās mantas. Tad Džims pateica, ka sakarā ar krīzi viņam esot problēmas ar naudu un kārotajai lietai nāksies pagaidīt. Nevis pagaidīt līdz pirmdienas rītām, piemēram, bet pagaidīt, kamēr vispār beigsies krīze. Tā vietā viņš man atvedis no mājām veselu čupu vecu, nolasītu grāmatu, kuras man patikšot, un par biļeti taču esot samaksājis viņš, vai gan ar to nepietiekot. Kas galvenais, toties viņam esot līdzi vesela paciņa viagras! Skandālus rīkot un strīdēties man nepatīk. Man bija līdzi paciņa miega zāļu, no kurām divas iedzerot kā zāles pret galvassāpēm viņš aizmiga kā mazs bērns, pat ja jau bija iedzēris savu viagru, bet es savācu savas mantas un aizgāju pie paziņas, kas dzīvo tajā pilsētā un bija priecīga izmitināt mani dažas dienas. Es netiku pie savas kārotās mantas, es paliku bez Jamaikas kūrorta, Džims palika bez iespējas parādīt, ko spēj viagra, bet es pavadīju dažas patiesi jautras dienas bez viņa, bez viagras, bez Džeimsa Bonda.
Pēc tam Džims man turpināja sūtīt e-pastus, uz kuriem es neatbildēju. Viņam likās, ka viss taču ir kārtībā. Es taču neesot tāda. Tāda gudra un izglītota, un par fiziku interesējas, nē, nevarot būt, ka patiešām prostitūta, tas taču Rīgā tikai tāds joks man bijis, eksperiments, viņš esot sajutis garīgu saikni ar mani, ne ar vienu prostitūtu viņam tādas nebūtu. Es joprojām neatbildēju.
Uz ziemassvētkiem viņš atsūtīja man vēstuli, ar parasto pastu. Vēstulē bija kaut kāds murgs, kuru es līdz galam neizlasīju, tikai izlasīju pēdējo rindiņu, kur bija teikts apmēram tā: visi, kam esmu šo nosūtījis, ņemiet vērā, ka esmu mainījis adresi, un rakstiet visi man…. Jā, jā, kā tad! Ļoti personiska, man adresēta vēstule, uz kuru jāatbild kaut kādiem visiem.
Es nezinu, kas ar Džimu notiek tagad, gan jau viņš joprojām man raksta, bet es esmu aizmirsusi tās e-pasta kastītes paroli, uz kuru viņš man rakstīja. Nedomāju, ka man tas ir būtisks zaudējums.
Kad izdomāšu, ka vēlos uz Jamaiku, aizbraukšu tur viena. Vai ar kādu, ar ko vēlēšos tur būt kopā.

#70 klients, kuram bija problēmas

em — Mon, 24 Aug 2009 12:00:16 +0000

Zvanīja telefons, kur zvana klienti, kas vēlas, lai brauc pie viņiem. Zvanīja no numura, kas bija ierakstīts kā slikts klients, pie kura divas reizes kāda mēģināja braukt, bet viņa nosauktā adrese neeksistēja. Mare atbildēja telefona zvanu un sāka kliegt, lamāties, lai liekas mierā ar jokiem, kas nemaz nav smieklīgi. Klients, kurš nemaz nebija klients, raudošā balsī esot lūdzies, lai viņu vismaz uzklausot, ka viņam esot daudz problēmu.