EskortaMeitene » es

#135 cik īsta es esmu?

em — Fri, 20 Nov 2009 12:28:46 +0000

Šodien uzzināju, ka nebūs publicēta intervija ar mani. Ne vien „Klubā” nebūs, bet arī „Ievas stāstos” nebūs. Žurnālistei šķietot, ka es neesmu īsta un palicis nepatīkams iespaids par mani.
Šis „īstuma moments” mani regulāri pārsteidz, kopš esmu sākusi rakstīt blogu. Es nesaprotu, kāpēc tik bieži izskan versija, ka es neesmu īsta, vai ka blogu raksta kāds, kam nav, ko darīt, vai ka raksta vesela rakstītāju komanda, vai ka tas ir kāds projekts.
Man pašai šķiet, ka tas ir tāpēc, ka tas, ko es rakstu, daudziem nav ne ikdiena, ne arī ir kas zināms par to. Īstenībā jau tikai es zinu, kas ir bijis patiesībā, ko es noklusēju un ko izstāstu. Tas gan nemazina manu vēlmi uzzināt, kas tieši liek domāt, ka viss ir fikcija. Īstenībā jau man ir vienalga, ja dažiem tā šķiet. Tas nemazina manu uzjautrinājuma pakāpi, kad es izlasu, kā rodas versijas, ka visu šo raksta puisis, kurš šo lapu uztur. Vienmēr būs tādi, kas, tiklīdz ierauga kaut ko, kas neietilpst viņu redzes laukā, paziņos, ka tā nemaz nevar būt.

Protams, patiesībā es esmu Tele2 akcija, kārtējais meteorīts

#132 intervija 2

em — Mon, 16 Nov 2009 14:36:29 +0000

Intervija ar mani žurnālam „Klubs” (kas, kā izrādās, tagad būs „Ievas stāsti”) bija dīvainākā intervija, tādu es pat iedomāties interviju nespēju. Žurnāliste zināja, ka man ir blogs, bet nebija izlasījusi nevienu ierakstu. Viss, ko viņa vaicāja, ir tas, ko es esmu par sevi pastāstījusi pirmajos divos ierakstos. Viņai bija savi stereotipi un savas idejas par to, kā un kas notiek, un viņa pa varītēm mēģināja mani šajos rāmjos iebāzt. Viņa tik ļoti vēlējās no manis izdzirdēt, ka man riebjas vīrieši, ka es esmu žultaina cinisma pārpilna, ka man riebjas mans darbs un ka es sevi dēļ tā nicinu. Viņai šķita, ka tā nevar būt, ka es patiešām par lielāko daudzumu klientu pasmejos. Viņa neticēja, ka es to uztveru tikai kā darbu. Man šķiet, ka es pavadīju divas stundas pierādot, ka viņas viedoklis uz mani neattiecas, nevis pasakot kaut ko, kas tiešām būtu par mani. Ak, jā, vēl es atstāstīju to, ko jau esmu te rakstījusi.. Un visbeidzot. Šis nav mans vienīgais darbs un mana vienīgā pieredze. Es pati esmu kādreiz rakstījusi, un arī rakstījusi intervijas ar cilvēkiem. Man vienmēr tika dota nauda, lai es, kas intervēju, varu samaksāt par intervējamā izdzerto kafiju, ja saruna notiek kafejnīcā. Šoreiz par manu dzērienu maksāju es pati. Nav jau tā, ka es tos trīs latus samaksāt nevarētu, tikai to interviju vairāk vajadzēja viņai, ne man. Man neviens honorāru par viņas uzrakstīšanu nemaksās. Bet to, ka viņai nepienākas no redakcijas nauda intervējamās personas kafijai, tam es neticu. Un viņa tā teica, ka vienmēr esot vēlējusies parunāt ar kādu tādu, kā es, bet visas vienmēr atteikušās pat no anonīmām intervijām. Tikai tagad, kad viņai šāda intervija ir, tā vairs nav vajadzīga, un tiks nobāzta „Ievas stāstos”, par kuriem es nezinu, kas tādus lasa…

#123 „kluba” intervija

em — Fri, 30 Oct 2009 12:06:01 +0000

Rakstīju, ka pēc atgriešanās Rīgā man bija intervija ar „Kluba” žurnālisti. Ir jau pagājis krietns laiks, viņa solīja, ka parādīs interviju pirms publicēšanas. Jautāta, kā sokas ar rakstīšanu, viņa atbildēja, ka „Kluba” redaktors nevēloties intervijas ar anonīmiem varoņiem. Es gan jau no sākuma biju teikusi, ka nevēlos ne teikt savu vārdu publicēšanai, ne fotografēties rakstam, ka tas var būt tikai anonīmi. Tātad nebūs intervijas ar mani „Klubā”. Tā vietā būs stāsts „Ievas stāstos”. Kaut kad.

#87 Sekss par maksu un sekss bez maksas

em — Thu, 10 Sep 2009 11:58:03 +0000

Ar to pašu draudzeni, kas strādā mašīnā, mēs runājām šodien par to, cik ļoti darbs atšķiras no seksa. Mums abām ir saglabājusies atšķirīga attieksme pret seksu kā darbu un seksu savam priekam. Darba sekss ir mehānisks process. Sekss savam priekam ir pavisam citādāks. No darba seksa mēdz būt pretīgums. No darba seksa rodas vēlme ātri, ātri skriet uz dušu mazgāties. Darba sekss apgrūtina, darba seksa laikā jāskatās paklusām pulkstenī un jāgaida norunātā laika beigas, vai jācer, ka beigsies ātrāk, nekā norunātais laiks. Darba sekss ir atstrādātu kustību, skaņu un tekstu savirknējums. Darba sekss nekad nav improvizācija. Darba sekss nav sajūtas un izjūtas. Darba sekss ir atstrādāti smiekli, profesionāli vaidi un vienmēr perfekts orgasms. Sekss savam priekam ne vienmēr ir ar orgasmu, ne vienmēr ar smiekliem, parasti bez vaidiem, parasti bez pēc-iespējas-ātrāk-uz-dušu-un-lasies-tur-ir-durvis. Darba sekss beidzas ar antibakteriālajām ziepēm, ar antibakteriālo mutes skalojamo. Sekss savam priekam mēdz beigties ar aizmigšanu zem vienas segas un no rīta sekojošu pamošanos divatā zem tās pašas segas.

#86 Vēl nedaudz par veselību un STS

em — Wed, 09 Sep 2009 12:46:20 +0000

Atgriežoties pie tēmas par STS un kontracepciju, es atcerējos par divām meitenēm, kas uzskata, ka hormonālā kontracepcija ir veselībai bīstama. Viņas iztiek tikai ar prezervatīviem. Vienai pēdējo divu gadu laikā ir bijuši seši vai septiņi aborti, otrai tikai četri. Viņas abas strādā. Zinu arī vienu citu, kuru tas neuztrauc, jo viņai ir pārliecība, ka viņa ir neauglīga. Viņa tā strādā jau kuro gadu, un ne reizi nav nejauši palikusi stāvoklī. Atgādināšu kārtējo reizi, ka viņas visas ik reizi izmanto prezervatīvus. Man tomēr liekas, ka, lai arī kādu potenciālo ļaunumu organismam spēj nodarīt mākslīgi uzņemti hormoni, tas noteikti ir mazāks par to, kāds rodas pēc septiņiem abortiem. Pat pēc viena aborta.

#85 Jautājumi, STS un kontracepcija

em — Tue, 08 Sep 2009 13:45:33 +0000

Pie kontaktiem man regulāri parādās apmēram vienādi jautājumi. Piemēram, ko es daru, lai būtu pārliecināta, ka esmu izsargājusies no HIV. Es neko nedaru, jo nav tāda veida, kā patiešām no viņa droši izsargāties. Es lietoju prezervatīvus, kas NAV droši. Ne tā, ka es izvēlētos visnedrošākos prezervatīvus, bet tā, ka viņi vienkārši nav droši. Nekas labāks pagaidām nav izgudrots. Tāpat arī ar izsargāšanos no grūtniecības. Šajā jomā, par laimi, ir šis tas vairāk pieejams. Ne tikai nedrošie prezervatīvi, bet arī hormonālā kontracepcija.
Pilnīgi drošs nav nekas. Pavisam nekas. Man šķiet, ka ir pienācis laiks zinātniekiem un izgudrotājiem izgudrot ko jaunu. Nevēlamās grūtniecības mani neuztrauc, jo hormonālā kontracepcija kombinācijā ar prezervatīviem darbojas bez aizķeršanās, bet STS jomā gan ir pienācis laiks kaut ko izgudrot. Iespējams, ka sēžot mājās pie sava datora tā vien šķiet, ka tas uz mani neattiecas un, iespējams, ka šobrīd patiešām neattiecas, bet mans darbs man ir iemācījis, ka slimu cilvēku ir daudz vairāk, nekā šķiet sākumā. Tāpat arī slimi cilvēki ne vienmēr uzskata par nepieciešamu ārstēties. Viņi lielākoties neuzskata pat vajadzīgu pat uzzināt, ka ir slimi, un es, iespējams, esmu pirmā, kas saka, ka vajadzētu pārbaudīties, ka tas un tas liecina par to un to. Un savukārt tie, kas zina, ka ir slimi, un kas neārstējas, tie parasti neuzskata par vajadzīgu rūpēties, lai neinficētu citus.
Meitenes arī atšķiras katrā valstī. Reti kurā valstī meitenes ir tik izglītotas, lai saprastu, ka par savu veselību ir jārūpējas pašām, ka neviens cits to nedarīs. Lielākoties visām liekas, ka uz mani tas neattiecas. Man savukārt dažkārt šķiet, ka es esmu apsēsta ar to, lai ne ar ko nesaslimtu. Bet arī tas mani nepasargā no kādas mazas slimības noķeršanas ik pa laikam. Pagaidām man veicas, pagaidām tās ir bijušas tikai mazas slimības. Nekas no tā, kas atstāj sekas vai nav izārstējams. Nekas tāds, ko neizārstētu dažu nedēļu ilga antibiotiku dzeršana.

#84 Kā mēs atpūšamies

em — Mon, 07 Sep 2009 12:41:27 +0000

Biju mazā atpūtā. Mēs ar draudzeni, kas strādā līdzīgi, spriedām, cik labi ir tad, kad var mierīgi gulēt pa nakti, nevis tad, kad pagadās. Cik labi ir tad, kad uz nakti var atslēgt telefonam skaņu. Cik labi ir tad, kad aizmiedz un zini, ka nebūs nakts vidū, saldāko sapņu vidū jāceļas, jāģērbjas ātri, jākrāsojas un jāskrien izlikties, ka neesi samiegojusies. Tāpat arī ir labi no rīta gulēt tik ilgi, cik ilgi nāk miegs, un nedomāt, ka obligāti jāpieceļas pirms desmitiem, jo, iespējams, kāds jau desmitos klauvēs pie durvīm bez iepriekšējas zvanīšanas. Cik labi ir gulēt bez kosmētikas, bez darba drēbēm mugurā.

#83 atkal jau par naudu

em — Sat, 05 Sep 2009 13:09:14 +0000

Es atkal domāju par naudu. Par to, kur viņa paliek. Lielākoties, pat ja tiek pelnīts daudz, izdevumi ir lieli. Ja pēkšņi tiek pelnīts maz, izdevumi joprojām ir tie paši lielie, kas iepriekš.
Es domāju par bezdarbības dienām un par to, kā dažkārt visa nedēļas peļņa tiek savākta vienas dienas laikā, un pārējās dienas ir tukšas, bez neviena darba. Es domāju par to, kā mani gandrīz ar varu piespieda iet pie klienta par 60€. Iespējams, es būtu ar mieru strādāt arī tā pa lēto, bet tad es vēlētos darbu nepārtraukti. Tad, iespējams, man nebūtu laika aizdomāties, cik ļoti lēti es sevi pārdodu. Bet, kamēr klienti nestāv aiz durvīm rindā, kamēr es neesmu aizbookota četras stundas uz priekšu ik dienas, es tā nevēlos. Es nevēlos būt lēta. Es labāk nestrādāju, nevis strādāju pa lēto. Esmu dzirdējusi apgalvojumus, ka labāk ir pārdot 500 lietas pa lēto, nevis 1 pa dārgo, ka peļņa būs lielāka. Tajā pat laikā es esmu dzirdējusi, ka vislielākā peļņa ir tad, ja izdodas kaut ko vienu pārdot reizi gadā, bet par ļoti, ļoti lielu naudu. Es pagaidām izvēlos pieturēties pie pēdējā apgalvojuma.

#81 skumjas domas

em — Thu, 03 Sep 2009 11:40:24 +0000

Aizvien biežāk pieķeru sevi domājam par darbu ar rūgtumu. Galvenokārt dēļ sajūtas, ka naudas ir par maz. Dēļ tā, ka es daru kaut ko, kas īstenībā ir bīstami, un saņemu par to šķietami daudz, bet galarezultātā nemaz ne pārāk daudz. Noteikti ne gana daudz, lai atmaksātos HIV uz visu mūžu dēļ saplīsuša prezervatīva. Noteikti ne gana daudz, lai vairākas reizes gadā dzertu antibiotikas un citas zāles, lai izārstētu dažādas slimības, kas ir piemetušās, lai arī cik es būtu uzmanīga. Man pagaidām veicas, pagaidām visas viņas ir bijušas viegli izārstējamas. Es dzeru kontracepcijas tabletes, lai klāt antibiotiku dzeršanai un regulārām domām, vai tik atkal nav kāda slimība, nebūtu regulāri aborti un regulāra grūtniecības testu pirkšana. Es varu uzmanīties, cik vēlos, bet negadījumi notiek neatkarīgi no manis. Prezervatīvi plīst. Prezervatīviem mēdz viss tecēt garām. Gadās klienti, kas mēģina prezervatīvus pa kluso novilkt. Gadās klienti, kas vispirms aiztiek sevi, un tad ar tām pašām rokām aiztiek mani. Patiesībā tādi, kā pēdējais, ir vairumā.
Tā notiek, kad ir maz darba, tad parādās laiks dažādām domām.
Cilvēki ir apsēsti ar seksu, visa pasaule ir apsēsta ar seksu. Sex sells. It viss tiek pārdots ar seksu, un es ar savu darbu, tiešu seksa pārdošanu, esmu viens no pamatelementiem.

#80 vecas attiecības un piecu latu minets

em — Wed, 02 Sep 2009 11:40:06 +0000

Man kādreiz bija liela mīlestība. Viņš strādāja garas, ilgas stundas, strādāja arī brīvdienās. Un viņam bija aizraušanās, pa ceļam uz darbu vai pa ceļam uz mājām piestāt Čaka ielā un paņemt sev vienu minetiņu. Vai vienu ātru seksu mašīnā. Es nesapratu, kāpēc viņš man to stāstīja. Es nesapratu arī, kas ir tas, ko es viņam nevaru dot. Nesapratu arī, kāpēc viņam nepieciešamas lētā gala meitenes, kāpēc tieši lēts sekss mašīnā, jo viņš varēja atļauties arī ko labāku. Es nesapratu arī, kāpēc viņš, kurš neko nezināja, ka mana pagātne ir bijusi līdzīga viņa lētā gala meitenēm, reiz kala plānus, kā arī es ar to varētu pelnīt naudu Rīgā, kā man vajadzētu atsevišķu dzīvokli, kāpēc viņš man stāstīja detaļās, kas ar ko bijis, un ko varētu darīt es. Es toreiz ļoti apvainojos. Nevis par to, ka ir bijušas Čaka ielas meitenes. Es pie sevis nodomāju, ka meitenēm tika nauda, viņš kā klients droši vien ir viegls klients un visas savas dīvainības atstrādāja mājās ar mani, un biju pat priecīga, ka tās ir vienas reizes meitenes, nevis otras attiecības. Man bija bail, ka viņš no manis varētu aiziet, tāpēc neko par to neteicu. Apvainojos es par to, ka viņš to, ko stāstīja, kā es arī tā strādāt varētu, pasniedza kā kaut ko pašsaprotamu. Jā, es tobrīd meklēju jaunu darbu, un viņš neko nezināja, cik daudz es jau tad zināju par šo darbu. Man joprojām liekas absurdi ko tādu piedāvāt draudzenei īsi pēc tā, kad izteikts piedāvājums dzīvot kopā.
Šā jautājuma sakarā man ir nedaudz žēl, ka mēs jau vairākus gadus uz ielas pat nesveicināmies, kad nejauši paejam viens otram garām, citādāk es viņam vēlētos pajautāt gan to, kas bija tas, ko viņam nevarēju dot es, bet varēja dot 5 latu minets mašīnā, gan to, kāpēc viņš vēlējās, lai es tā strādāju. Un pie viena arī pajautāt, kāpēc vajadzēja 5 latu minetus, ja blakus bija kāda, kam viņš novēlēja tādu pašu karjeru. Pie viena es labprāt pajautātu, kāpēc viņš man to vispār stāstīja.