EskortaMeitene » darbs

#132 intervija 2

em — Mon, 16 Nov 2009 14:36:29 +0000

Intervija ar mani žurnālam „Klubs” (kas, kā izrādās, tagad būs „Ievas stāsti”) bija dīvainākā intervija, tādu es pat iedomāties interviju nespēju. Žurnāliste zināja, ka man ir blogs, bet nebija izlasījusi nevienu ierakstu. Viss, ko viņa vaicāja, ir tas, ko es esmu par sevi pastāstījusi pirmajos divos ierakstos. Viņai bija savi stereotipi un savas idejas par to, kā un kas notiek, un viņa pa varītēm mēģināja mani šajos rāmjos iebāzt. Viņa tik ļoti vēlējās no manis izdzirdēt, ka man riebjas vīrieši, ka es esmu žultaina cinisma pārpilna, ka man riebjas mans darbs un ka es sevi dēļ tā nicinu. Viņai šķita, ka tā nevar būt, ka es patiešām par lielāko daudzumu klientu pasmejos. Viņa neticēja, ka es to uztveru tikai kā darbu. Man šķiet, ka es pavadīju divas stundas pierādot, ka viņas viedoklis uz mani neattiecas, nevis pasakot kaut ko, kas tiešām būtu par mani. Ak, jā, vēl es atstāstīju to, ko jau esmu te rakstījusi.. Un visbeidzot. Šis nav mans vienīgais darbs un mana vienīgā pieredze. Es pati esmu kādreiz rakstījusi, un arī rakstījusi intervijas ar cilvēkiem. Man vienmēr tika dota nauda, lai es, kas intervēju, varu samaksāt par intervējamā izdzerto kafiju, ja saruna notiek kafejnīcā. Šoreiz par manu dzērienu maksāju es pati. Nav jau tā, ka es tos trīs latus samaksāt nevarētu, tikai to interviju vairāk vajadzēja viņai, ne man. Man neviens honorāru par viņas uzrakstīšanu nemaksās. Bet to, ka viņai nepienākas no redakcijas nauda intervējamās personas kafijai, tam es neticu. Un viņa tā teica, ka vienmēr esot vēlējusies parunāt ar kādu tādu, kā es, bet visas vienmēr atteikušās pat no anonīmām intervijām. Tikai tagad, kad viņai šāda intervija ir, tā vairs nav vajadzīga, un tiks nobāzta „Ievas stāstos”, par kuriem es nezinu, kas tādus lasa…

#126 Stokholma 2

em — Wed, 04 Nov 2009 12:12:44 +0000

Stokholmā strādājot bija daudz piedzīvojumu. Viens bija smieklīgs. Pārējie gan bija lielākoties skumji. Smieklīgais bija tāds, ka vēlu vakarā pie manis ieradās maza auguma vīrelis. Aziāts pēc skata. Un izskatījās pēc absolūta geja. Ienācis pa durvīm, metās grābstīties un siekaloties. Es centos pieklājīgi norādīt, ka vispirms jāsamaksā. Viņš saminstinājās un teica, ka viņam neesot ne kronu, ne eiro. Bet esot kaut kāda arābu nauda, un vilka ārā no maka tūkstošus. Teica, lai es ņemot to un tad ejot rīt samainīt. Es aplūkoju naudu, atdevu viņam. Pēc maniem aprēķiniem viņa dotie tūkstoši bija apmēram 20 lati. Viņš ļoti vīlies aizgāja. Pirms promiešanas teica, ka ja es izģērbšoties un ātri parādīšu visus savus labumus, viņš samainīšot naudu un atgriezīšoties pēc pusstundas. Es atteicos. Bet viņš tiešām ļoti, ļoti atgādināja geju.

#125 Stokholma vs Dubaija

em — Tue, 03 Nov 2009 12:26:49 +0000

Pēc neveiksmīgā brauciena uz Stokholmu es izdomāju, ka vēlos doties uz Dubaiju. Sāku meklēt, kas piedāvā darbu Dubaijā. Atradu aģentūru, kas sūta meitenes uz turieni. Sāku sarakstīties. Man atbildēja kāda Vika. Noteikumi līdzīgi, kā iepriekš aprakstītajā aģentūrā. Braucu viena pati, maksāju par ceļu un dzīvošanu, viņiem reizi nedēļā pārskaitu 35%. Tikai tur par stundu klients maksātu 500 eur. Sāku skatīties biļetes uz Dubaiju, sapratu, ka tas ir par dārgu, nevaru atļauties tajā brīdī. Viņa piedāvāja braukt uz Stokholmu. Es piekritu. Situācija nākamajā Stokholmas braucienā bija ļoti līdzīga iepriekšējam. Atbraucu bez naudas. Gāju uz viesnīcu kājām. Šoreiz viesnīca bija cita un tālāk no centra, gājiens no stacijas uz viesnīcu bija gandrīz divas stundas ilgs. Pūta vējš, smidzināja lietus, ielās nebija cilvēku. Ierados viesnīcā un biju šokēta. Man rezervēja viesnīcu, kurā, lai tiktu uz manu numuriņu, liftā vajadzēja keycard. Tātad, klienti liftu izmantot nevarēs. Ievācos numuriņā un devos iepazīties ar visām kāpnēm. Lai tiktu no kāpnēm pie numuriņiem arī bija vajadzīgi keycards. Ar aģentūru norunāju, ka klienti kāps pa kāpnēm, bet es durvīs atstāšu dvielīti. Sarežģīti.
Pēc stundas ieradās pirmais klients. Un uzreiz aizgāja. Es neesot tā, kas bildēs. Un tā arī nākamie divi. Es biju tuvu izmisumam. Atnāca nākamais, viņš neko neteica un palika. Es sūtīju sms aģentūras meitenei, vaicāju, kas notiek, kāpēc man klienti tā saka. Viņa neatbildēja. Nākamajā dienā pirmais klients palika, nākamie divi aizgāja. Es neesot tā, kas bildēs. Kad gāju pusdienot, iegāju internetā. Patiešām, bildēs nebiju es. Bildēs esošā meitene pat nenieka nebija līdzīga man! Sūtīju vēstuli Vikai, lai maina bildes. Sūtīju sms aģentūras telefona operatorei, lai maina bildes. Viņi neatbildēja. Bildes nenomainīja. Es vēl nedēļu paliku tur, no trīs klientiem divi aizgāja, jo bija vīlušies. Man bija ļoti maz darba. Man bija ļoti liela panika. Pēc nedēļas es nevienu aģentūrā nebrīdinot devos prom. Tajā dienā pie manis atnāca pieci klienti, no kuriem nepalika neviens. Es aizbraucu mājās, viņiem nepārskaitījusi viņu agency fee daļu. Ja es to izdarītu, tad pēc samaksāšanas par viesnīcu man pašai nekas nepaliktu. Viņi man ne reizi nevaicāja, kur es pazudu, nepainteresējās, vai man viss ir kārtībā. Tāpat nepajautāja, kur ir viņu nauda.
Dubaija? Kāda Dubaija! Tas tikai trūka. Aizbraukt uz Dubaiju un būt bez darba, jo es neesmu meitene fotogrāfijās!

#124 Stokholma

em — Mon, 02 Nov 2009 12:13:38 +0000

Pirms gada es nolēmu, ka vēlos pastrādāt Stokholmā. Sāku meklēt aģentūras. Vispirms es atradu aģentūru, kas atrodas kaut kur Eiropā, bet sūta meitenes tūrēs uz dažādām vietām. Sarakstījos, sazvanījos. Noteikumi: strādāju viesnīcā, par viesnīcu maksāju pati, viņiem ik dienas ar Western Union pārskaitu 35% no nopelnītās naudas. Par ceļu maksāju pati. Norunājām datumu, es sāku skatīties biļetes. Tad pēkšņi vienu dienu viņi man zvana, ka Stokholmā uz nākamo nedēļu neesot, kam strādāt, lai es braucot. Es ātri ņēmu biļetes, krāmēju somu, aizbraucu. Ierados Stokholmā pavisam bez naudas. Man bija tikai tik, lai no lidostas līdz centrālajai stacijai aizbrauktu. No stacijas uz viesnīcu gāju kājām. Viesnīcā sacīju, ka maksāšu pēc dienas skaidrā naudā, pagaidām iedevu savu kredītkarti, uz kuras jau nebija naudas. No mājām līdzi man bija paciņa tējas un auzu pārslu paciņa. Iekārtojos viesnīcā, zvanīju aģentūrai, ka esmu gatava. Pagulēju. Padzēru savu tēju. Apēdu savas auzu pārslas. No viņiem neviena klienta. Izgāju pastaigāties. Badīgi lūkojos uz konditoriju, no kuras smaržoja pēc svaigi ceptām maizītēm. Pagāju garām ķīniešu restorānam, no kura vilinoši smaržoja pēc ēdiena. Devos atpakaļ uz viesnīcu, turpināju gaidīt. Pagulēju, izdzēru pēdējo tēju, apēdu pēdējās auzu pārslas. No aģentūras joprojām nebija klientu. Vakarā izgāju pastaigāties vēlreiz. Gāju gar H&M, kur logā bija izkārtne par atlaidēm. Pagāju garām citam restorānam, no kura atkal vilinoši smaržoja pēc ēdiena. Atgriezos viesnīcā. Neviena klienta. Devos gulēt. No rīta zvanīju aģentūrai. Neviena klienta. Skatījos TV. Zvanīja no aģentūras, lai es braucu mājās, esot slikts laiks, nevienam Stokholmā neesot darba. Es teicu, ka man nav naudas. Man atbildēja hmmm!. Pēc stundas man atsūtīja klientu. Žēlsirdīgi atļāva nemaksāt agency fee, lai varu samaksāt par viesnīcu un aizbraukt mājās.
Šajā braucienā visneveiklākā bija atgriešanās mājās. Es aizbraucu uz divām nedēļām. Mājas palicējiem teicu, ka atgriezīšos tikai pēc divām nedēļām. Tā vietā ierados pēc dienas. Badā. Skumja. Izmisusi. Bez naudas.
Pirms es braucu, aģentūra solīja, ka mana peļņa būs vismaz 2000 eur nedēļā, bet ja būs mazāka, tad viņi atlīdzinās uz agency fee rēķina.

#123 „kluba” intervija

em — Fri, 30 Oct 2009 12:06:01 +0000

Rakstīju, ka pēc atgriešanās Rīgā man bija intervija ar „Kluba” žurnālisti. Ir jau pagājis krietns laiks, viņa solīja, ka parādīs interviju pirms publicēšanas. Jautāta, kā sokas ar rakstīšanu, viņa atbildēja, ka „Kluba” redaktors nevēloties intervijas ar anonīmiem varoņiem. Es gan jau no sākuma biju teikusi, ka nevēlos ne teikt savu vārdu publicēšanai, ne fotografēties rakstam, ka tas var būt tikai anonīmi. Tātad nebūs intervijas ar mani „Klubā”. Tā vietā būs stāsts „Ievas stāstos”. Kaut kad.

#121 nestrādājot

em — Wed, 28 Oct 2009 12:26:10 +0000

Liekas, es neesmu vienīgā, kas pēdējā laikā ne vien apcer vairs šāda darba nestrādāšanu, bet arī izlemj vairs nestrādāt.
Man ir draudzene Rita. Viņa bija pirmajā aģentūrā, ar kuru es aizbraucu strādāt. Dažus gadus vecāka par mani, četru bērnu māte. Viņa sāka ap to pašu laiku, kad es. Viņa ir viena no sakarīgākajām, ko es šajā industrijā esmu sastapusi, viena no sakarīgākajām latvietēm. Nesen satikāmies iedzert kafiju un papļāpāt. Viņa stāstīja, ka tagad aizbraukšot vēl pēdējo reizi, ka viņai vajagot 1500 latus, tad viņa iešot permanentā make-up kursos, mācīšoties pieaudzēt skropstas, un no decembra vidus viņai būšot darbs skaistumkopšanas salonā, kas ir dažu minūšu gājiena attālumā no mājām. Viņai esot apnicis tā strādāt. Iztikšot ar mazāku naudu, bērniem būšot mazāk drēbju un nāksies knapināties, lai par skolu samaksātu, bet viņai būs brīvība. Es ceru, ka viņai izdosies.
Angel, kura rakstīja par klientu klasifikāciju, arī cer drīz vairs nestrādāt. Viņa ir atradusi mazu darbu, kas pagaidām nedod tik ienākumu, cik vajag izdzīvošanai, bet daļa iznāk.
Anna, ar kuru iepazinos citā aģentūrā, nesen rakstīja, ka ir sastapusi lielisku draugu, kurš nemaz nevēlas, lai viņa strādātu, viņa sēžot mājās un esot laimīga.
Es pati nestrādājot jūtos lieliski. Es strādāju citādi, bet ne vairs tā, kā līdz šim. Galvenokārt es esmu mājsaimniece. Sekss bez maksas, ar tikai vienu cilvēku, ir lielisks. Ir patīkami censties otram sagādāt prieku no sirds, nevis mehāniski atstrādātām kustībām un automātiskām skaņām.

#115 darbs Rīgā

em — Tue, 20 Oct 2009 11:14:16 +0000

Es atbraucu no viesošanās pie beļģa Dirka un viņa ēzeļiem, un mēs ar Sintiju tepat Rīgā mēģinājām strādāt pašas. Bez starpniekiem. Tas nozīmēja, ka mēs ik pa laikam pavadījām kopā dažas diennaktis, pēcpusdienās sākām spamot visās sludinājumu vietās internetā, dažos portālos, ieslēdzām darba telefonu. Tad sākās zvani. Lielākā daļa gribēja parunāties, daži gribēja nosist cenu, citi gribēja bezmaksas seksu pa telefonu. Aizmirsu pieminēt, ka mēs strādājām divatā, piedāvājām sevi kā pāri, seksu trijatā. Ja neviena klienta nebija, tad pirms gulētiešanas mazgājām matus, lai gadījumā, ja mūs uzmodina pa nakti zvanošs telefons, lai varam doties uzreiz. Ja bija klients, tad ātri jo ātri mazgājāmies, ģērbāmies, lecām mašīnā un braucām. Parasti tās bija vai viesnīcas, ja tas bija ārzemnieks, vai lēti moteļi, ja vietējais, bet ja klients bija pavisam lētā gala, tad tās bija saunas ar maksām par stundu. Saunas man vienmēr likās visskumjākais variants no visiem. Tās atpūtas istabiņas, kas saunām klāt, vienmēr ir tik nožēlojamas, nolietotas, ne pārāk tīras, gultas tādas, ka bail viņās apsēsties, un tīrus palagus no saunas darbiniekiem dabūt bija ne pārāk viegli.

#114 pārdomas pēc ziņas no Karenas

em — Mon, 19 Oct 2009 11:20:23 +0000

Man pēc jau minētās Karenas ziņas saņemšanas ir daudz pārdomu un atmiņu. Pārsvarā par to laiku, kad es pirms vairāk nekā pusotra gada izdomāju atkal pievērsties šai nodarbei. Atceros, atradu vienā no sludinājumu lapām kādas meitenes sludinājumu: meklēju draudzeni darbam. Es viņai aizrakstīju. Viņa meklēja meiteni, ar kuru uz pusēm īrēt dzīvokli, kurā strādāt. Viņa dzīvojot ar draugu, dzīvot tur neplānoja, tikai pa dienām un pēcpusdienām pieņemt klientus. Mēs tā varētu strādāt uz pusēm. Vai īrēt divistabu dzīvokli, ja es vēlētos tur arī dzīvot. Es šo domu kādu laiku paturēju prātā, bet beigās no tās attiecos un aizbraucu strādāt uz citu valsti. Pastāvīga strādāšana pilsētā, kurā es dzīvoju, kur dzīvo gandrīz visi mani tuvie cilvēki, nešķita pieņemama. Tā bija pieņemama izvēle retos gadījumos, vai ar īpašiem klientiem. Es sarakstījos ar vairākiem cilvēkiem, kas apgalvoja, ka meklē meitenes darbam eskortā. Dzīvokļos. Masāžas salonos. Aģentūrās. Aģentūra Rīgā ir tikai viena, kas ir vērā ņemama. Dzīvokļu ir daudz, bet es par viņiem gandrīz neko nezinu. Ne uz vienu no tiem es ne reizi neaizgāju paviesoties. Vienā mani mulsināja, ka tur esot īpašas mēbeles seksam un īpašnieki dodot drēbes, ko vilkt mugurā. Otrā mani mulsināja, ka sieviete, ar kuru es sarakstījos, apgalvoja, ka vispirms man būs stunda ar viņas vīru jāpavada, un ja mani pieņems, tad es saņemšot par to stundu samaksu. Trešajā solīja, ka klients maksāšot 200 latus par stundu, bet es saņemšot 150, es tam vienkārši nenoticēju. Par masžās saloniem viss skaidrs, tur jātēlo izstāžu sunīši, lielākā daļa pārējo izstāžu sunīšu ir ar parūkām galvās, sauc sevi dažādos neizrunājamos svešzemju vārdos un neprot pat saprotami izteikties vienā valodā, savā dzimtajā. Nav mana vide.

#113 Karena, 16 gadi

em — Fri, 16 Oct 2009 11:24:52 +0000

Nesen šeit, blogā, es saņēmu ziņu no meitenes, kura, iespējams, vēlas iet manās pēdās.
Šeit ir viņas ziņa:

Sveiki.
Es esmu 16 gadus veca meitene. Pieņemsim, ka mani sauc Karena. Nodarbojos, ar virtuālo prostitūciju (strādāju tādos saitos kā livejasmin, com, adultwork.com, kā arī taisu fotogrāfijas porno saitam Amerikā (dokumentus protams esmu viltojusi), apsveru iespēju sākt pasniegt eskorta pakalpojumus.
Īstenībā, pirms es sāku lasīt šo blogu uzskatīju, ka prostitūcija ir k-kas ļoti zems, bet (it īpaši pēc salīdzinājuma ar zivju fabriku) esmu savas domas mainījusi par 360 grādiem, paldies Jums par to!

Pieņemsim, ka viņu sauc Karena. Pieņemsim, ka viņa ir 16 gadus veca.
Ja viņa jau ir izvēlējusies darīt kaut ko, kas arī klasificējas sex work kategorijā, un dara to joprojām, tad viņa zina, ap ko lieta grozās. Virtuālā prostitūcija no īstās ļoti atšķiras tomēr. Savā virtuālajā darbā viņai neviens neliedz klientu atslēgt, ja viņš nepatīk. Savā virtuālajā darbā viņai nevienam nav jāpieskaras. Savā virtuālajā darbā viņai neviens nav jāredz sev līdzās.
Ja viņai būtu jau vismaz 18 gadi, es labprāt viņai aizrakstītu un pastāstītu, kā lai sāk, pie kā lai dodas, kur lai meklē darbu, gan kā strādāt Latvijā, gan kā meklēt aģentūras ārpus Latvijas.
Tomēr ja no sirds un godīgi, es nevienai neiesaku sākt ar to nodarboties tāpat vien, ja ir iespēja to nedarīt. Tas ir ļoti smagi. Brīžiem tas ir neizturami smagi. Šis darbs nes sev līdzi lielu devu vientulības, daudz melošanas un visbeidzot, pie tā ir jāpierod, ne katrai tas ir piemērots. Tas ir arī fiziski smags darbs. Tas tiešām ir darbs. Tā nav izklaide.
Bet ja kāda ir nolēmusi to darīt, es labprāt sniegšu kādu draudzīgu padomu. Tikai 16 gadus vecai meitenei, pat ja viņai ir viltoti dokumenti un jau pieredze seksa industrijā, es ieteiktu pagaidīt līdz 18 gadiem, ja vien situācija nav pavisam bezcerīga un bezizejas.
Ja vien viņa varētu sevi tirgot kā patiešām 16 gadus veca, viņa varētu pelnīt ļoti, ļoti daudz. Ir tik daudz vīriešu, kas ir kā traki uz nepilngadīgām meitenēm, kuriem pat 16 gadu vecumu sasniegusi jau šķistu pat par vecu, bet 18 gadus veca jau vispār ierindojas vecenīšu vidū. Diemžēl (finansiālu apsvērumu dēļu diemžēl) viņa nekad nevarēs teikt, ka viņai ir tik maz gadu, jo savas drošības dēļ viņai būs jāturpina teikt, ka viņa ir sasniegusi vismaz 18 gadu vecumu.

#112 neprofesionālas profesionāles

em — Thu, 15 Oct 2009 11:56:38 +0000

Eskortā strādājot, esmu apguvusi, ka saukt sevi par profesionāli vari tikai tad, ja eskorts ir VIENĪGAIS, ar ko tu nodarbojies. Ja tu mēdz aizbraukt mājās un, esot mājās, darīt ko citu, tas tevi padara neprofesionālu. Vai, ja iegūsti naudu jebkādā citā veidā, arī tas tevi padara neprofesionālu.
Savdabīgi, ka, strādājot eskortā, klientiem lielākoties patīk neprofesionāles. Taisnības labad atliek piebilst, ka lielākoties par neprofesionālismu liecina, ja izskaties cilvēcīgi, ja neesi manāmi narkotiku atkarīga vai nodzērusies, ja esi uzģērbusi apģērbu, kas pa gabalu nekliedz MANI VALKĀ MAUKA.