EskortaMeitene

#145 Stela: jaunas dzīves sākums

em — Wed, 18 Apr 2012 06:48:41 +0000

Man biļete nebija jāpērk pašai. To man pasūtīja mans suteners. Man līdzi bija tikai viena mugursoma, kurā ietilpa pašas nepieciešamākās mantas. Braucu uz turieni kopā ar draudzeni, kas man piedāvāja šo darbu. Tā bija arī mana pirmā reize, kad lidoju ar lidmašīnu. Sēžot lidmašīnā, klusiņām apspriedām lietas, ko man vajadzētu zināt un kas mani interesēja. Draudzenei jau bija pieredze šajā jomā, jo bija jau kādu laiciņu nostrādājusi pie tā sutenera, bet stāstīja to labāko.

Viens no jautājumiem, kas manī izraisīja interesi, bija – kā es varēšu pastrādāt, ja man sāksies mēnešreizes? Bet viņa tikai nosmējās un no rokassomiņas izvilka mazu rozā švamīti, un teica, ka tā ir jaievieto makstī un pēc katras reizes jāizņem un jaizskalo. Man kā nezinātājai tas izraisīja izbrīnu, jo kaut ko tādu pirmo reizi dzirdēju. Draudzene man stāstīja savus pirmos iespaidus, kādi viņai radušies, kad ieraudzīja suteneru… Viņa paskaidroja, ka, visticamāk, man būs jāstrādā turpat, kur viņai, tapēc lai es nebaidos. Jautāju, kāds labums viņai no tā, ka man piedāvaja šo darbu? Varēja redzēt, ka viņa samulst un pateica, ka nekāds. Vienkārši zināja, ka man ir vajadzīga nauda, bet tajā ziņā man kaut kas likās ne tā. Tikai pēc kāda laika uzināju no kādas citas meitenes, ka viņa par mani saņēmusi samaksu. Tie bija 1000 eiro. Tajā brīdī es pirmo reizi sajutos kā nedzīva prece. Bet par to vēlāk.

Nolaidāmies Vācijā. Tur mūs sagaidīja liels, muskuļots, nosauļojies vīrietis. Viņš bija mūsu suteners. Pēc tam devāmies uz dzīvokli, kas turpmākos piecus mēnešus bija manas mājas. Paskaidroja, ka rīt ap vienpadsmitiem ieradīsies pēc mums. Pirmajā vakarā jau dzīvoklī ieradās kāda meitene, kuras uzdevums bija vizuāli sagatavot mani darbam – nagi, mati utt. Vakarpusē ar draudzeni mazliet iedzērām, lai nosvinētu manu ierašanos un viņas atgriešanos atpakaļ.

Man tas likās kā jaunas dzīves sākums.

#144 Stela: Man vienkārši kādam to vajag izstāstīt.

em — Mon, 19 Mar 2012 09:00:45 +0000

Stela man uzrakstīja savu stāstu. Ar viņas piekrišanu to publicēju arī šeit.

Sveika! Uzgāju Tavu adresi pavisam nejauši… Nerakstu, lai tiesātu Tevi vai arī lai kaut ko pārmestu, bet gan lai izstāstītu savu stāstu. Es neceru, ka atbildēsi. Man vienkārši kādam to vajag izstāstīt.

Kad man palika 18, es aizbraucu uz Vāciju. Man tur strādāja draudzene. Viņa, savukārt, piedāvāja man strādāt. Piekritu momentāli, jo naudu vajadzēja kā ēst (pati gan jau saproti). Guļot ar klientiem par maksu, nejutu neko – ne nožēlu, ne pārmetumus. Es jutos iekārojama un neatkarīga (materiālajā ziņā).Protams, sākumā strādāju ar suteneru, kuram bija jāatdod 50%. Bet, neskatoties uz to, nopelnīt varēja labi. Nostrādājot pie viņa kādus piecus mēnešus, aizbēgu, jo gribēju ko vairāk. Naudu, kas nebūtu jādala uz pusēm. Pēc kāda laika atsāku strādāt pati par sevi, un nauda, ko nopelnīju, bija pietiekama. Bet es strādāju viena. Man nebija draugu; tikai klienti, kurus neinteresēja nekas vairāk kā mana kājstarpe un manas mineta prasmes; kā arī pārējās meitenes, kuras skatās uz Tevi kā uz konkurentu un ienaidnieku.Pēc tam biju iepazinusies ar kādu meiteni, kura stāstīja par brīnumainām eskorta iespējām Berlīnē. Par to, cik klienti ir turīgi, un par to, ka var vēl vairāk nopelnīt, un tā nu, naudas vilināta, aizbraucu uz Berlīni. Kādu laiku strādājot Berlīnē, eskortā, sāku saprast, ka vairs nespēju strādāt šo darbu – gan fiziski, gan garīgi. Pret klientiem sāku izturēties nelaipni. Biju dusmīga uz visu pasauli, Lai gan tā bija tikai mana izvēle, es vairs nespēju strādāt. Sākās arī visādas veselības problēmas, un tas arī bija viens no iemesliem, kapēc nevēlējos turpināt strādāt, jo zināju, ka kaut kad nakotnē vēlos izveidot ģimeni. Paldies Dievam, neesmu saķērusi nekādas venēriskās slimības, jo šādā darbā risks ir diezgan liels. Atgriezusies Latvijā, sāku ārstēt savas kaites, ar ko vēl šobrīd cīnos (tās nav nekādas venēriskas slimības). Vēl šodien bieži vien sapnī redzu, ka ar to nodarbojos un es nespēju tikt tam pāri. Tas mani iekšēji nomoka… Citreiz rodas tāda sajūta, ka esmu mazliet degradējusies, jo iesāku doties uz skolu, bet to nespēju pavilkt… Tas viss liekas par grūtu. Šobrīd jūtos tādā kā bezizejā, jo man ir nepabeigta vidējā izglītība, un es nespēju atrast darbu. Jau divus mēnešus meklēju, bet bez rezultātiem. Bieži vien apsveru domu doties atpakaļ uz Vāciju, bet tik pat ātri arī izmetu šo domu no galvas, jo saprotu, ka nespēšu to pavilkt – garīgi. Nu jau būs pagājis kāds pusgads kopš ar to vairs nenodarbojos. Šobrīd es nezinu, ko iesākt ar savu dzīvi… Es jūtos nožēlojami… Stela

#143 Klaudija: es strādāju

em — Wed, 07 Apr 2010 09:00:33 +0000

Es nestrādāju viena. Vairs nē. Es strādāju kopā ar bērnības draudzeni. Man vienai strādāt palika neomulīgi, arī
bailīgi, tapēc ieteicu šādu piepelnīšanās veidu draudzenei. Nedomāju, ka viņa piekritīs, bet piekrita gan, sākumā
par to visu sīki un smalki mani iztaujājot. Es viņai uzticos, pilnībā un viņa uzticās man. Es viņai to nebūtu
piedāvājusi, ja nebūtu pārliecinājusies, ka šāds pelnīšanas veids tiešām darbojas. Pēc viņas nevainības
zaudēšanas (profesionālajā ziņā), viņu mocīja sirdsapziņa un pat atteicās to atkārtot. Pagāja mēnesis un viņa man
piezvanīja. Pateica, ka naudas nav un, ka vajadzīgs darbs. Un tagad strādājam regulāri, cik nu regulāri tas sanāk,
bet biežāk nekā agrāk. Nākotnes plāni? Mums tādi ir, jā. Bet par tiem citreiz.

#142 Klaudija: PIRMAIS KLIENTS

em — Tue, 05 Jan 2010 10:23:25 +0000

Tas notika pirms gada, bet atceros to tā, it kā tas notika vakar. Tieši tajā dienā biju pie sava tēva
psihoneiroloģiskajā slimnīcā (tās ir viņa otrās mājas, ja tā var teikt). Iepriekšējā vakarā biju sarunājusi ar klientu, lai
piebrauc pie tās slimnīcas pieturas plkst. 12.00, kad būs piebraucis, lai atraksta sms un es iziešu ārā. Skatos
plkst. 11.59 un atnāk sms, ka jau piebrauca. Tās pēdējās minūtes pirms iziešanas un sms gaidīšana bija
briesmīgas, es ļoti nervozēju un biju uzvilkta, ka pat ar tēvu runāju nelabprāt, sirds sitās kā negudra. Izgāju un
ieraudzīju melnu mašīnu, markas, man tajā laikā, neko daudz neizteica, tapēc nepateikšu kāda tā bija. Viņš mani
aizveda pie sevis uz mājām, kuras bija 3 min. braucienā no slimnīcas. Izdzērām šampanieti (es tīšām dzēru
daudz, lai apreibtu), apreibu un viss notikās. Nauda pēc tam, iesēdāmies mašīnā aizveda mani uz pilsētu (viņa
dzīvoklis bija pilsētas nomalē). Komiski, bet viņa mašīnā aizmirsu cimdus, bija ziema. Uz atgriešanos, jūs
teiksiet? Noteikti, tikai ne pie viņa. Strādājot pēc tam, esmu sapratusi tās dienas trūkumus un mīnusus. 1. Es ar
klientu runājos vairāk kā divas stundas un tad vēl sekss min. 30, bet samaksāts tika tikai par stundu. 2. Pašai
prezervatīvu nebija līdz, bet viņam tikai viens atradās mājās. 3. Vajadzēja uzreiz par sevi izdomāt, kādu viltus
stāstiņu, savādāk iznāca daudz klusēt.

#141 komentāri

em — Mon, 28 Dec 2009 11:09:07 +0000

Klaudija ir bez datora, jo viņas dators saplīsis. Tā nu no Klaudijas kādu laiku laikam nebūs ziņu.
Toties es lasu komentārus un smaidu.

Kāda Alexa saka:

esmu dusmīga uz tevi neduadz, tavs blogs informē visus puišus kas so izlasa par to kā šī lieta notiek, meitenēm rodas problēmas dēļ tava bloga.. jo puiši, vīri, draugi sāk saskatīt līdzibu savas sievietēs.. pati strādāju šo darbu, un nedomāju ka tas bija tā jāizplata, nu esi mauka, klusē par to.. nav jau lieta par ko lepoties, lai arī nekaunies

Protams, uzmanieties! Puiši, uzmaniet savas draudzenes, uzmaniet savas sievas! Uzmaniet savas meitas, uzmaniet savas mātes! Bet meitenes, uzmaniet savus draugus, uzmaniet savus vīrus! Pievērsiet uzmanību saviem dēliem un saviem tēviem! (kā zināms, industrijā strādā arī vīrieši, ne mazums)
Patiesībā morāle ir vienkārša: nodrošiniet savu ģimeni gana labi, lai jūsu sievām un draudzenēm nav jāmeklē papildus ienākumi. Savukārt ja nopietni, tad izbeidziet fantazēt. Tas nav darbs katrai. Ne katra to spēs un varēs darīt, tāpat ne katra iedomāsies, ka tas jādara. Bet ja tomēr izdomā, ka to jādara, tas nav zīmogs pierē uz visu mūžu.

#140 Klaudija

em — Mon, 14 Dec 2009 10:45:12 +0000

Esmu Klaudija. EM man piedāvāja turpināt rakstīt šajā blogā un es piekritu. Rakstīšana gan sanāks reti, bet
iesākumā centīšos jūs iepazīstināt ar sevi.
Kādreiz biju ļoti izmisusi pusaudze. Vecāku dzerstīšanās un nemitīgie strīdi ar aizbildni mani iedzina
depresijā, nu protams, arī neveiksmīgā mīlestība un mūžīgais naudas trūkums (krīzes tolaik Latvijā vēl nebija). Es
nepārtraukti jutu, ka man nepietiek naudas vai tās vispār nav. Skolā brīvpusdienas, tāpēc pusdienu nauda man
netika iedalīta. Reti kāds lats, ne vairāk. Ar krāšanas metodi nekas labs nesanāktu un ja arī sanāktu, tad pēc ilga
laika posma, bet pēc dabas esmu nepacietīga.
Sāku skatīties darba sludinājumus internetā, avīzēs. Nekā prātīga un ja arī ir, tad pilngadīgajiem, ne man.
Uzdūros EM vecajam, iepriekšējam blogam, izlasīju un nolēmu viņai aizrakstīt. Kaut kur dziļi iekšā domāju, ka man netiks atbildēts, bet,
manuprāt, jau vakarā saņēmu no viņas atbildi. Atceros, ka pirmajā manis rakstītajā vestulē viņai, es teicu, lai
neuzskata mani par ”šādu tādu”, iekšējas bailes, ka varētu mani nesaprast un sākt nosodīt. Nosodījuma nebija,
daudz maz iepazināmies (virtuāli). Man tika pastāstīts kas, kā, kur un par cik. Man radās par to vēl lielāka interese
un tikai tāpēc, ka dominējošā bija nauda.
Var teikt, ka esmu EM skolniece.

#139 Epilogs

em — Wed, 02 Dec 2009 13:48:26 +0000

Šķiet, ka ir pagājis tik ilgs laiks jau, kopš es vairs nestrādāju, un mana dzīve ir mainījusies. Patiesībā tikai daži mēneši. Vienīgais atgādinājums par pagātni ir palicis šis blogs. Ikdiena ir tik pilna ar jaunu dzīvi, ar jauniem notikumiem, ka es vairs pat nedomāju par to, kas ir bijis. Jā, es brīžiem atceros vietas, kur esmu bijusi, bet es vairs neatceros klientus, darbu, ikdienu, es atceros brīžus, kas bija ārpus darba, vietas, ko esmu devusies skatīties, cilvēkus, ar kuriem ārpus strādāšanas iepazinusies.
Mana pagātne ir palikusi pavisam tālā pagātnē. Esmu aizmirsusi visas emocijas, kas vēl nesen man bija. Vecās atmiņas ir ļoti izbalējušas.
Man vairs nerakstās. Man vairs nav, ko teikt. Tā nu es jau vairākas dienas klusēju.
Vakar runāju ar Angel, piedāvāju, varbūt viņa vēlētos rakstīt tālāk blogu. Bet viņa teica to pašu, kā jūtos es. Šis darbs ir palicis pagātnē, tagad ikdiena ir pavisam citādāka.
Rakstīt vēlas man pazīstama jauna meitene, kura dzīvo netālu no Rīgas, un retu reizi strādā. Viņa gan ir aizņemta ar studijām, tāpēc nevarēs rakstīt ik dienas. Es viņai šodien vēl pajautāšu, kad viņa vēlētos sākt. Un varbūt ik pa laikam arī man būs, ko pateikt.

xoxo, EM

#138 darbs Rīgā 2

em — Tue, 01 Dec 2009 15:24:57 +0000

Komentāros man vaicāja, vai varu ieteikt kādu aģentūru Rīgā, ar ko strādāt. Diemžēl nevaru ieteikt. Es varu pateikt, kas bija tā vienīgā normālā, un kā sazināties īpašnieku, bet es nevienai neiesaku tur strādāt. Noteikumi nav izdevīgi un īpašnieks ar sievu ir ar lielām pretenzijām pret visu. Tāpat arī par drošību nav nemaz padomāts. Ir tikai padomāts, kā no meitenes pēc iespējas ātrāk savākt 50% no viņas nopelnītās naudas. Es varu ieteikt, kur doties, ja ir vēlme strādāt citās valstīs. Varu pateikt e-pastus un telefona numurus, mājas lapu adreses. Man šķiet, ka Rīgā nav izdevīgi strādāt ar aģentūrām, nav izdevīgi sēdēt masāžas salonos vai dzīvokļos. Ja gribas strādāt Rīgā, tad jādara tas pašai. Pašai jāmeklē klientus, pašai jāorganizē strādāšanas vieta un pašai jāpatur 100% nopelnītās naudas.

#137 Klaudija

em — Tue, 24 Nov 2009 12:00:14 +0000

Es reiz stāstīju par meiteni, kura mani uzrunāja citā blogā, kurai tad bija tikai 16 gadu, un kura vēlējās strādāt šādu darbu. Jau ir pagājis vairāk nekā gads, mēs ar viņu sarakstāmies joprojām. Viņai jau ir 17, vēl pēc pusgada būs 18. Viņa turpina mācīties skolā, turpina ik pa laikam piestrādāt. Viņa kādu laiku meklēja suteneru, vai vismaz kādu, kurš viņai atrastu klientus, kurš palīdzētu ar vietu, kurā strādāt, bet neko prātīgu neatrada. Viņa man raksta, ka esot tikusi pie sapņu drauga. Sapņu draugs esot bijis kaimiņienes vīrs, kurš beidzot ir aizgājis no sievas. Sākumā, kad tas tikko notika, viņa grasījās vairs nestrādāt. Tagad viņa man raksta, ka atceras, kā bija tad, kad pietika naudas, kad bija jāspēj tik viņu tērēt, un vēlas meklēt atkal klientus. Sapņu draugu viņa ļoti mīlot. Bet vēloties turpināt strādāt. Gan jau viņa arī ir īsta. Šķiet, viņas dzīve nemaz nav viegla, un apstākļi nemaz nav ideāli.

#136 Komentāros

em — Mon, 23 Nov 2009 12:42:03 +0000

Te, komentāros, kāds iekopējis stāstu par Belle De Jour, par to, kā viņa atklājusi savu vārdu, nodarbošanos un visu pārējo. Arī par viņas blogu esmu lasījusi teoriju, ka tas viss esot izdomājums, ka viņa neesot īsta.
Te, komentāros, man tiek arī ieteikts pateikt, kas es esmu.
Es esmu parasta sieviete. Es šobrīd vairs nestrādāju. Es nodarbojos ar ko citu. Iespējams, Tu mani ikdienā redzi trolejbusa pieturā. Iespējams, es uz Tevi lūkojos no garām braucošas automašīnas. Iespējams, mēs Rimi stāvējām vakar vienā rindā pie kases.
Mans mērķis nav teikt, kā mani sauc. Ar to es iegūtu tikai nesamērīgi augstu statistiku draugiem.lv Tas ir tikai blogs. Tas nav mans pienākums, tagad kādam pierādīt savas esamības patiesumu, tāpat nav mans pienākums teikt, kā mani sauc. Mans pienākums nav arī turpināt rakstīt.
Gan jau šai zinātniecei Brūkai joprojām daudzi netic, ka tas, ko viņa ir rakstījusi, ir patiesība.
Te būs rakstiņš, ko man iekopēja komentāros:
Lielbritānijā populārā prostitūtas bloga «Belle De Jour» («Dienas skaistule») autore izrādījusies Bristoles universitātes zinātniece Brūka Manjanti, laikrakstam «The Sunday Times» atklājusi pati blogotāja, kuras patiesā identitāte līdz šim nebija zināma.
«Dienas skaistules» blogā «Diary of a London call girl» jeb «Londonas izsaukumu meitenes dienasgrāmata» Manjanti apraksta pieredzēto, strādājot par augstas klases prostitūtu, lai varētu nopelnīt iztiku doktora disertācijas rakstīšanas laikā. 34 gadus vecā rakstniece laikrakstam atklāja, ka nolēmusi sevi atmaskot pati, jo baidījusies, ka to varētu izdarīt viņas bijušais draugs.
Interese par «Dienas skaistules» patieso identitāti pastiprinājās, kad klajā nāca televīzijas seriāls «Secret Diary of a Call Girl», kas balstīts uz publikācijām blogā.
Zinātņu doktore Manjanti, kura pašlaik strādā Bristoles universitātē un pēta ar bērnu veselību saistītus jautājumus, strādāja par prostitūtu no 2003. līdz 2004.gada beigām, kad viņai bija nepieciešams darbs, ko varētu apvienot ar studijām. Kādu laiku rakstniece strādāja divos darbos – kā programmētāja un kā prostitūta – tomēr otrais, kā atklāja Manjanti, esot bijis «daudz patīkamāks».
«Ir patīkami atrasties otrā pusē. Nav jāmelo un jāslēpj notikumi no cilvēkiem, kuri tev rūp,» rakstīja Manjanti svētdien publicētajā bloga ierakstā. «Spēt visu skeptiķu un neticīgo priekšā aizstāvēt savu pieredzi seksa industrijā. [...] Iepriekš anonimitātei bija mērķis – un tā vienmēr būs būtiska rakstniekiem, kuru darbi ir pārāk strīdīgi vai kuru publicēšana ar īsto vārdu varētu nodarīt kaitējumu. Man tā bija svarīga, lai visai pasaulei pastāstītu par vienu savas dzīves un personības aspektu. Esmu sieviete. Es dzīvoju Londonā. Es biju izsaukumu meitene. Cilvēki, vietas, notikumi un jūtas ir tikpat patiesi tagad, kā bija toreiz, un esmu lepna par katru uzrakstīto vārdu.«
Bristoles universitātes pārstāve, laikrakstam atklāja, ka «šim doktores Manjanti pagātnes aspektam nav nozīmes viņas pašreizējajā darbā,» piebilstot, ka rakstnieces paziņojums neietekmēs viņas darba attiecības ar universitāti.
Rakstnieci pārstāvošā izdevniecība «Orion Books» izteikusi atzinību un atbalstu Manjanti rīcībai.
«Atklāt savu patieso identitāti ir drosmīgs «Dienas skaistules» solis,» teikts izdevniecības paziņojumā. «Mēs atbalstām viņas lēmumu. Kopš 2005.gada esam publicējuši viņas darbus un ar nepacietību gaidām sadarbības turpinājumu.