EskortaMeitene

Gandrīz pirms pusotra gada Rīgā man bija klients. Amerikānis. Pasniedzējs no Prinstonas. Džims. Viņš bija mans pirmais darbs Rīgā pēc daudzo gadu pārtraukuma, no tās aizdomīgās Rīgas aģentūras, uz kuru aizgājām mēs kopā ar Sintiju, kuras īpašnieki izlikās, ka ir ļoti augstas klases un smalki, bet īstenībā tāda skumja bedre vien tur bija. Tā nu es satikos ar Džimu. Mēs četras stundas staigājām pa Vecrīgu, ēdām vakariņas, runājāmies, mazu brīdi pabijām arī viņa viesnīcas numuriņā. Man bija interesanti ar viņu sarunāties. Mani interesēja grāmata, kuru viņš lasīja, viņš man viņu atdeva. Mēs runājām par fiziku un matemātiku, es ieminējos, ka mani laikam visvairāk fascinē John Nash, vai tikai viņš arī nebija no Prinstonas, traks, bet tāds ģēnijs. Džims stāstīja, ka esot gan, un ka ik pa laikam esot viņu savā universitātē redzējis. Aicināja mani ciemos, solīja parādīt visas Nashvietas. Es no viņa saņēmu naudu, diezgan patīkami pavadīju četras stundas, man bija interesanti, es viņam atstāju savu e-pastu, bet viņš man savu vizītkarti. Jau pēc nedēļas man no viņa bija vēstule par to, cik es esot neparasta, kā viņš vēloties ar mani pavadīt vēl kopā laiku. Vēl pēc brīža bija aicinājums braukt ar viņu kopā uz Jamaiku atpūsties, bet pirms tam mēs varētu rudenī satikties kādā no lielajām pilsētām uz nedēļas nogali, lai es izvēlos pilsētu. Romu, Londonu, Milānu, Parīzi, vēl kaut kādas viņš piedāvāja. Es pateicu, ka esmu prom no aizdomīgās aģentūras, un ka satikšos labprāt, ka tas nav jākārto caur aģentūru, un par to es vēlēšos, lai viņš aizved mani uz konkrētu veikalu un iegādājas vienu konkrētu lietu, kuru es jau ilgi vēlējos, bet nevarēju pati atļauties, nemaz ne tik ļoti dārgu salīdzinot ar cenu, kāda būtu jāmaksā par nedēļas nogali ar mani. Viņš man nopirka biļeti, atpakaļceļam arī cargo shippping nopērkamajai lietai apmaksāja jau laicīgi. Ar biļetēm bija joks, viņš sākumā vēlējās, lai biļetes pērku es pati, naudu viņš man atdošot, bet beigās tomēr nopirka. Viss šķita esam kārtībā.
Ierados metropolē ceturtdienas pēcpusdienā. Džims bija miegains un jau gaidīja mani viesnīcā. Es teicu, ka gribu paēst, viņam ēst negribējās. Es paprasīju naudu, lai izietu vakariņās viena. Pa to laiku Džims izdomāja, ka jāiet uz kino. Gājām uz kino skatīties jauno Džeimsu Bondu. Man Bonda filmas ļoti nepatīk. Atgriezāmies viesnīcā, es ņēmu telefona grāmatu, lai meklētu, kur ir tas veikals, kur mēs rīt dosimies pēc man noskatītās mantas. Tad Džims pateica, ka sakarā ar krīzi viņam esot problēmas ar naudu un kārotajai lietai nāksies pagaidīt. Nevis pagaidīt līdz pirmdienas rītām, piemēram, bet pagaidīt, kamēr vispār beigsies krīze. Tā vietā viņš man atvedis no mājām veselu čupu vecu, nolasītu grāmatu, kuras man patikšot, un par biļeti taču esot samaksājis viņš, vai gan ar to nepietiekot. Kas galvenais, toties viņam esot līdzi vesela paciņa viagras! Skandālus rīkot un strīdēties man nepatīk. Man bija līdzi paciņa miega zāļu, no kurām divas iedzerot kā zāles pret galvassāpēm viņš aizmiga kā mazs bērns, pat ja jau bija iedzēris savu viagru, bet es savācu savas mantas un aizgāju pie paziņas, kas dzīvo tajā pilsētā un bija priecīga izmitināt mani dažas dienas. Es netiku pie savas kārotās mantas, es paliku bez Jamaikas kūrorta, Džims palika bez iespējas parādīt, ko spēj viagra, bet es pavadīju dažas patiesi jautras dienas bez viņa, bez viagras, bez Džeimsa Bonda.
Pēc tam Džims man turpināja sūtīt e-pastus, uz kuriem es neatbildēju. Viņam likās, ka viss taču ir kārtībā. Es taču neesot tāda. Tāda gudra un izglītota, un par fiziku interesējas, nē, nevarot būt, ka patiešām prostitūta, tas taču Rīgā tikai tāds joks man bijis, eksperiments, viņš esot sajutis garīgu saikni ar mani, ne ar vienu prostitūtu viņam tādas nebūtu. Es joprojām neatbildēju.
Uz ziemassvētkiem viņš atsūtīja man vēstuli, ar parasto pastu. Vēstulē bija kaut kāds murgs, kuru es līdz galam neizlasīju, tikai izlasīju pēdējo rindiņu, kur bija teikts apmēram tā: visi, kam esmu šo nosūtījis, ņemiet vērā, ka esmu mainījis adresi, un rakstiet visi man…. Jā, jā, kā tad! Ļoti personiska, man adresēta vēstule, uz kuru jāatbild kaut kādiem visiem.
Es nezinu, kas ar Džimu notiek tagad, gan jau viņš joprojām man raksta, bet es esmu aizmirsusi tās e-pasta kastītes paroli, uz kuru viņš man rakstīja. Nedomāju, ka man tas ir būtisks zaudējums.
Kad izdomāšu, ka vēlos uz Jamaiku, aizbraukšu tur viena. Vai ar kādu, ar ko vēlēšos tur būt kopā.

Iesaki šo rakstu arī saviem draugiem.lv:

pievienot Sekoman.lv