Visa diena pagāja uzmanot Mari. Vienīgais, ko es varēju izdomāt, bija tas, ka jārīkojas tāpat kā tad, ja cilvēks ir vienkārši saindējies. Daudz šķidruma. Vārīju viņai zaļo un sarkano tēju. Sūtīju Karlo uz veikalu meklēt dzērveņu sulu, un uz aptieku pēc ūdenī šķīdināmajiem vitamīniem. Stutēju viņu dušā, stutēju vedot uz tualeti. Pienesu bļodu, lai pavemj. Pret vakaru Mare jau pati varēja nosēdēt. Tagad sola, ka nekad vairs neko nelietos, ka tas esot bijis ļoti briesmīgi. Mājas saimniece izdomājusi, ka turpmāk uz nakti slēgs ciet visas durvis, lai viņa nekur nevar iziet, un norunāja, ka nopelnīto naudu atdos viņai nevis katras dienas vakarā, bet pēc divām nedēļām. Savukārt es nedrīkstot teikt, ka no mājas var tikt ārā arī caur pagrabu.
Iesaki šo rakstu arī saviem draugiem.lv: 
pievienot Sekoman.lv
Kāda ir Tava izglītība, ja var vaicāt? Kā cilvēks, kas raksta visai daudz, varu teikt, ka Tu arī to esi darījusi daudz. Va iarī Tev ir megatalants
zinu kā Mare jutās,,,
nekad un nevienam to nenovēlu…
A citu “ādiņu” blogam nevar uzlikt? Grūti lasīt vecās ziņas… IMHO
Gan jau pati to pagrabu atradīs, kad savajadzēsies izskriet pa nakti
Es gribētu zināt, kā Mare uzvedīsies tālāk, jo man šķita, ka tie esot bijuši tukši solījumi.