EskortaMeitene

Mare šorīt no agra rīta aizbrauca, bet es visu nakti neesmu gulējusi. Viņas lidmašīna izlidoja astoņos, piecos viņa izgāja no mājas. Pirms tam krāmēja mantas, vēl pirms tam gāja pēc kokaīna. Es vaicāju, kur viņa iet, viņa teica, uz mauku bāru. Es aizgāju līdzi. Pēc ilga gājiena pa šaubīgām ieliņām mēs iegājām mājā, kas ārēji ne ar ko neatšķīrās no citām. Noplukusi. Kādreiz laikam bija violeta. Pie durvīm bija jāzvana, durvis atvēra vīrelis, augumā man tā līdz celim. Punduris. Tālāk skatam pavērās slikti apgaismota liela telpa ar bāra leti, pie kuras sēdēja skumja paskata… teiksim tā, sievietes. Grīda piegružota, gaiss smird, fonā mazs, mazs televizoriņš, kurā rādīja ko līdzīgu skumjai pornofilmai. Apsēdāmies arī mēs pie bāra, Mare palūdza, lai pasauc kaut ko, kas viņai atnesīs viņas pusi grama. Tad aiz muguras atskanēja skaļš PRIVET! Es pagriezos un atbildēju – nu, privet! Tai sievietei nebija nojausma, ka tur kāds cits jebkad iegriezīsies, kas runātu krievu valodā. Privet esot sanācis nejauši. Viņa bija uz gadiem 50, aizpampušu, nodzertu seju, aiz nagiem melnumi, mati šampūnu šajā gadsimtā laikam redzējuši nebija, jeb ja redzēja, tad tikai no liela attāluma, gan jau viņas matos dzīvoja kaut kas, kam bija arī acis. Izrādījās, ka viņa ir no Lietuvas un viņu sauc Oļesja. Bet punduris, kas atvēra durvis, tas esot viņas vīrs. Oļesja uzveda man parādīt, kur dzīvo un kur ved klientus. Briesmīgs ūķis! Es tādus tiešām agrāk tikai filmās biju redzējusi. Uz gultas netīrs, pleķains palags, un dvielis ar brūniem un pelēkiem plankumiem. Oļesja man piedāvāja viskiju no netīras glāzes. Es atteicos. Tur viņa gan dzīvo kopā ar savu punduri, gan ved klientus. Oļesja teica, lai es obligāti nākot tur strādāt, tur esot tik labi, labāk nekā citur! Istabas tik labas un katrai sava, meitenes citas tik labas, saimniece čigāniete tik laba, un klientu tik daudz! Tikai man nesaprotamu apsvērumu dēļ trijos no rīta tur nebija neviena klienta. Un divas no meitenēm bija bez priekšzobiem, pārējās izskatījās kā ja upala s samosvala, tormozila golovoj.
Es noteikti iešu tur strādāt. Obligāti.
Kā tad! Protams! Jau kravāju mantas. Jau skrienu!
Saņemt no klienta par stundu ilgu darbu apmēram 40€ ir mana mūža sapnis.
Ja kādreiz pienāks diena, kad es strādāt varēšu vairs tikai tādās vietās, es labāk došos uz veco ļaužu pansionātu. Vai uz kādu krīzes centru un pieprasīšu, lai mani glābj. Vai uz jebkuru tuvāko psihoneiroloģisko slimnīcu un pieprasīšu ārstēšanu slēgtā novērošanas palātā līdz mūža galam, gan jau man atradīs kādu vainu, ko ārstēt, pārējo es pietēlošu, es taču esmu lieliska aktrise.

Iesaki šo rakstu arī saviem draugiem.lv:

pievienot Sekoman.lv