Vakar vakarā mājās bija piedzīvojumi. Izrādās, es šajā mājā esmu vienīgā, ka nesāp krūtis un kurai krūtīs nav nezināmas izcelsmes bumbuļu. Viena no meitenēm atnāca no klienta ar asarām acīs, viņš krūtis saspaidījis pārāk sāpīgi. Vai pie ārsta biji, vaicāju. Nē, bail, viņa atbild. Tā nu viņas viena otrai taustīja krūtis un uz pārmaiņām kliedza, ka sāp. Es nevēlos zināt, kas tas ir un kāpēc.
Tāpat es nevēlos neko zināt par medikamentiem, ko viņas lieto ikdienā, gan tabletes, lai kakls visu laiku nesāp, gan hemoroīdu svecītes.
Katra jauna darba vieta ir kā jauns visums ar jaunu gravitāciju, un to apdzīvo saujiņa vēl neiepazītu sugu.
Es neesmu labāka, es neesmu sliktāka par viņām. Es tikai paturu prātā, ka man mans ķermenis vēl noderēs arī tad, kad es tā vairs nestrādāšu, kā arī to, ka ir arī citi veidi, kā klientam likt justies labi un nepakļaujot sevi vēl lielākam un nevajadzīgam riskam, kādu šis darbs jau nes sev līdzi. Pat ja prostitūta, vienalga ķermenis ir mans. Maksāts tiek par manu laiku un kompāniju, un ko mēs tajā laikā kopā darām – tas jau ir atkarīgs tikai no manis, es esmu tā, kas diktē spēles noteikumus pat tad, kad klientam liekas, ka viņš ir visuma valdnieks.
pievienot Sekoman.lv
Baigi grūti saprast, kur ir tā robeža, ko drīkst un ko nē. Kāpēc Tu nepieļauj, bet viņas pieļauj šo robežu klientiem pārkāpt.Vai cerībā vairāk nopelnīt uz savas veselības rēķina?
Nu jau sākas pasaka… Ticamība izgaist kā vīraks.
Ne nu pasaka, ne mits – vienkarsi tiesam pelna daudz mazaka. Es uzskatu, ka ar sevi jau pietiekami riskeju, sniedzot parasto pakalpojumu, un ari izvelos pelnit mazak, bet vismaz justies daudzmaz cilveka cienigi.
nopelna arī viņas vairāk. tieši uz veselības rēķina..