EskortaMeitene

Kad es uzsāku strādāt, biju iesaistījusies irstošās attiecībās. Viņas pastāvēja lielākoties tikai formāli. Es teicu, ka es vairs to nevēlos, bet to nedzirdēja. Es sāku braukāt, neko tuvāk nepaskaidrojot. Vienkārši teicu, ka uz nedēļu vai divām jāaizbrauc.
Vienā brīdī irstošās attiecības uzzināja, ar ko es braucu nodarboties. Uztvēra to neticami mierīgi, tik mierīgi, ka es kādu brīdi pat jutos vainīga un domāju, ka es vēlos atbrīvoties no tādām attiecībām, kur mani tik ļoti mīl, ka pat var pieņemt manus „izbraucienus”. Man teica, ka zina, ko es daru, bet mīl mani vienalga. kādu brīdi man tas lika justies vainīgai, ka es tādu lielu mīlestību negribu un nenovērtēju, ka varbūt tā ir mana vienīgā iespēja dzīvē, kad mani pieņems tādu, kāda esmu. Man ik pa laikam pārmeta, ka es to daru, un tad, kopā ar pārmetumiem, gaužām labprāt palīdzēja tērēt manu naudu. Un vairākas reizes apsprieda, ka es to laikam darot tikai tāpēc, ka man kaut ko ekstrēmu vajag, asas izjūtas, adrenalīnu. Ja es pa naktīm murgoju, tad tika izdomāts, ka murgi man ir dēļ darba. Bet manis nopelnītā nauda patika…
Beigu galā tās attiecības tomēr beidzās. Nesmuki, ar lamām un strīdiem, bet beidzās. Neviens man vairs nepārmeta, ka es braucu meklēt adrenalīnu, neviens man vairs nepalīdzēja tērēt nopelnīto naudu.

Ja kāds uztraucas, ka tas ir bezatbildīgi, darīt tādu darbu un būt ar kādu kopā, tad jāpiemin, ka seksa mums jau labu laiku vairs nebija.

Iesaki šo rakstu arī saviem draugiem.lv:

pievienot Sekoman.lv