EskortaMeitene

Man pēc jau minētās Karenas ziņas saņemšanas ir daudz pārdomu un atmiņu. Pārsvarā par to laiku, kad es pirms vairāk nekā pusotra gada izdomāju atkal pievērsties šai nodarbei. Atceros, atradu vienā no sludinājumu lapām kādas meitenes sludinājumu: meklēju draudzeni darbam. Es viņai aizrakstīju. Viņa meklēja meiteni, ar kuru uz pusēm īrēt dzīvokli, kurā strādāt. Viņa dzīvojot ar draugu, dzīvot tur neplānoja, tikai pa dienām un pēcpusdienām pieņemt klientus. Mēs tā varētu strādāt uz pusēm. Vai īrēt divistabu dzīvokli, ja es vēlētos tur arī dzīvot. Es šo domu kādu laiku paturēju prātā, bet beigās no tās attiecos un aizbraucu strādāt uz citu valsti. Pastāvīga strādāšana pilsētā, kurā es dzīvoju, kur dzīvo gandrīz visi mani tuvie cilvēki, nešķita pieņemama. Tā bija pieņemama izvēle retos gadījumos, vai ar īpašiem klientiem. Es sarakstījos ar vairākiem cilvēkiem, kas apgalvoja, ka meklē meitenes darbam eskortā. Dzīvokļos. Masāžas salonos. Aģentūrās. Aģentūra Rīgā ir tikai viena, kas ir vērā ņemama. Dzīvokļu ir daudz, bet es par viņiem gandrīz neko nezinu. Ne uz vienu no tiem es ne reizi neaizgāju paviesoties. Vienā mani mulsināja, ka tur esot īpašas mēbeles seksam un īpašnieki dodot drēbes, ko vilkt mugurā. Otrā mani mulsināja, ka sieviete, ar kuru es sarakstījos, apgalvoja, ka vispirms man būs stunda ar viņas vīru jāpavada, un ja mani pieņems, tad es saņemšot par to stundu samaksu. Trešajā solīja, ka klients maksāšot 200 latus par stundu, bet es saņemšot 150, es tam vienkārši nenoticēju. Par masžās saloniem viss skaidrs, tur jātēlo izstāžu sunīši, lielākā daļa pārējo izstāžu sunīšu ir ar parūkām galvās, sauc sevi dažādos neizrunājamos svešzemju vārdos un neprot pat saprotami izteikties vienā valodā, savā dzimtajā. Nav mana vide.

Iesaki šo rakstu arī saviem draugiem.lv:

pievienot Sekoman.lv