Man biļete nebija jāpērk pašai. To man pasūtīja mans suteners. Man līdzi bija tikai viena mugursoma, kurā ietilpa pašas nepieciešamākās mantas. Braucu uz turieni kopā ar draudzeni, kas man piedāvāja šo darbu. Tā bija arī mana pirmā reize, kad lidoju ar lidmašīnu. Sēžot lidmašīnā, klusiņām apspriedām lietas, ko man vajadzētu zināt un kas mani interesēja. Draudzenei jau bija pieredze šajā jomā, jo bija jau kādu laiciņu nostrādājusi pie tā sutenera, bet stāstīja to labāko.
Viens no jautājumiem, kas manī izraisīja interesi, bija – kā es varēšu pastrādāt, ja man sāksies mēnešreizes? Bet viņa tikai nosmējās un no rokassomiņas izvilka mazu rozā švamīti, un teica, ka tā ir jaievieto makstī un pēc katras reizes jāizņem un jaizskalo. Man kā nezinātājai tas izraisīja izbrīnu, jo kaut ko tādu pirmo reizi dzirdēju. Draudzene man stāstīja savus pirmos iespaidus, kādi viņai radušies, kad ieraudzīja suteneru… Viņa paskaidroja, ka, visticamāk, man būs jāstrādā turpat, kur viņai, tapēc lai es nebaidos. Jautāju, kāds labums viņai no tā, ka man piedāvaja šo darbu? Varēja redzēt, ka viņa samulst un pateica, ka nekāds. Vienkārši zināja, ka man ir vajadzīga nauda, bet tajā ziņā man kaut kas likās ne tā. Tikai pēc kāda laika uzināju no kādas citas meitenes, ka viņa par mani saņēmusi samaksu. Tie bija 1000 eiro. Tajā brīdī es pirmo reizi sajutos kā nedzīva prece. Bet par to vēlāk.
Nolaidāmies Vācijā. Tur mūs sagaidīja liels, muskuļots, nosauļojies vīrietis. Viņš bija mūsu suteners. Pēc tam devāmies uz dzīvokli, kas turpmākos piecus mēnešus bija manas mājas. Paskaidroja, ka rīt ap vienpadsmitiem ieradīsies pēc mums. Pirmajā vakarā jau dzīvoklī ieradās kāda meitene, kuras uzdevums bija vizuāli sagatavot mani darbam – nagi, mati utt. Vakarpusē ar draudzeni mazliet iedzērām, lai nosvinētu manu ierašanos un viņas atgriešanos atpakaļ.
Man tas likās kā jaunas dzīves sākums.