Es nestrādāju viena. Vairs nē. Es strādāju kopā ar bērnības draudzeni. Man vienai strādāt palika neomulīgi, arī
bailīgi, tapēc ieteicu šādu piepelnīšanās veidu draudzenei. Nedomāju, ka viņa piekritīs, bet piekrita gan, sākumā
par to visu sīki un smalki mani iztaujājot. Es viņai uzticos, pilnībā un viņa uzticās man. Es viņai to nebūtu
piedāvājusi, ja nebūtu pārliecinājusies, ka šāds pelnīšanas veids tiešām darbojas. Pēc viņas nevainības
zaudēšanas (profesionālajā ziņā), viņu mocīja sirdsapziņa un pat atteicās to atkārtot. Pagāja mēnesis un viņa man
piezvanīja. Pateica, ka naudas nav un, ka vajadzīgs darbs. Un tagad strādājam regulāri, cik nu regulāri tas sanāk,
bet biežāk nekā agrāk. Nākotnes plāni? Mums tādi ir, jā. Bet par tiem citreiz.
Tas notika pirms gada, bet atceros to tā, it kā tas notika vakar. Tieši tajā dienā biju pie sava tēva
psihoneiroloģiskajā slimnīcā (tās ir viņa otrās mājas, ja tā var teikt). Iepriekšējā vakarā biju sarunājusi ar klientu, lai
piebrauc pie tās slimnīcas pieturas plkst. 12.00, kad būs piebraucis, lai atraksta sms un es iziešu ārā. Skatos
plkst. 11.59 …
Lasīt tālāk →
Klaudija ir bez datora, jo viņas dators saplīsis. Tā nu no Klaudijas kādu laiku laikam nebūs ziņu.
Toties es lasu komentārus un smaidu.
Kāda Alexa saka:
esmu dusmīga uz tevi neduadz, tavs blogs informē visus puišus kas so izlasa par to kā šī lieta notiek, meitenēm rodas problēmas dēļ tava bloga.. jo puiši, vīri, draugi sāk saskatīt līdzibu …
Lasīt tālāk →
Esmu Klaudija. EM man piedāvāja turpināt rakstīt šajā blogā un es piekritu. Rakstīšana gan sanāks reti, bet
iesākumā centīšos jūs iepazīstināt ar sevi.
Kādreiz biju ļoti izmisusi pusaudze. Vecāku dzerstīšanās un nemitīgie strīdi ar aizbildni mani iedzina
depresijā, nu protams, arī neveiksmīgā mīlestība un mūžīgais naudas trūkums (krīzes tolaik Latvijā vēl nebija). Es
nepārtraukti jutu, ka man nepietiek naudas …
Lasīt tālāk →
Šķiet, ka ir pagājis tik ilgs laiks jau, kopš es vairs nestrādāju, un mana dzīve ir mainījusies. Patiesībā tikai daži mēneši. Vienīgais atgādinājums par pagātni ir palicis šis blogs. Ikdiena ir tik pilna ar jaunu dzīvi, ar jauniem notikumiem, ka es vairs pat nedomāju par to, kas ir bijis. Jā, es brīžiem atceros vietas, kur …
Lasīt tālāk →
|
Komentāros man vaicāja, vai varu ieteikt kādu aģentūru Rīgā, ar ko strādāt. Diemžēl nevaru ieteikt. Es varu pateikt, kas bija tā vienīgā normālā, un kā sazināties īpašnieku, bet es nevienai neiesaku tur strādāt. Noteikumi nav izdevīgi un īpašnieks ar sievu ir ar lielām pretenzijām pret visu. Tāpat arī par drošību nav nemaz padomāts. Ir tikai …
Lasīt tālāk →
|
Es reiz stāstīju par meiteni, kura mani uzrunāja citā blogā, kurai tad bija tikai 16 gadu, un kura vēlējās strādāt šādu darbu. Jau ir pagājis vairāk nekā gads, mēs ar viņu sarakstāmies joprojām. Viņai jau ir 17, vēl pēc pusgada būs 18. Viņa turpina mācīties skolā, turpina ik pa laikam piestrādāt. Viņa kādu laiku meklēja …
Lasīt tālāk →
|
Te, komentāros, kāds iekopējis stāstu par Belle De Jour, par to, kā viņa atklājusi savu vārdu, nodarbošanos un visu pārējo. Arī par viņas blogu esmu lasījusi teoriju, ka tas viss esot izdomājums, ka viņa neesot īsta.
Te, komentāros, man tiek arī ieteikts pateikt, kas es esmu.
Es esmu parasta sieviete. Es šobrīd vairs nestrādāju. Es nodarbojos ar …
Lasīt tālāk →
|
Šodien uzzināju, ka nebūs publicēta intervija ar mani. Ne vien „Klubā” nebūs, bet arī „Ievas stāstos” nebūs. Žurnālistei šķietot, ka es neesmu īsta un palicis nepatīkams iespaids par mani.
Šis „īstuma moments” mani regulāri pārsteidz, kopš esmu sākusi rakstīt blogu. Es nesaprotu, kāpēc tik bieži izskan versija, ka es neesmu īsta, vai ka blogu raksta kāds, …
Lasīt tālāk →
Kad es lasu komentārus, man brīžiem izskatās, ka lasīt komentārus ir interesantāk nekā lasīt to, ko rakstu es. mani turpina pārsteigt fanātiskais kristietis citādais, kuru Dievs izglāba no sliktās dzīves, kas viņam bija pirms tam. Un man nāk smiekli, kad atceros citas Jēzus teiktās lietas no Bībeles, tikai tās gan mūsdienās ir aizmirstas. Palikusi tikai …
Lasīt tālāk →
|